Sandra Vestermane: "Nesalīdzināt sevi ar citiem, citus ar sevi"

Kāds ir Tavas dzīves piedzīvojumu stāsts?

Esmu bijusi ģenētiski un epiģenētiski nolemta kļūt par ārstu – man īpaši nebija izvēles. Šobrīd zinu šo abu faktoru lielo nozīmi, nejaušībai tur ir maza loma. Vecāki ir ārsti, mana vecāmamma bijusi ārste, un vecāsmammas ģmenē vēl ārstus var atrast. Klīst baumas, kas mani, protams, ļoti imponē, ka vecāsmammas mammas māsa bijusi Freida skolniece.  Uzaugu tādā vidē – vecākiem visi draugi bija ārsti, vienmēr mājas viesībās sarunas bija par medicīnu. Man tas patika, bet kad biju astotā vai devītā klasē un man kāds sacīja: “Par ko tu kļūsi? Droši vien par dakteri,” manī pamodās protests. “Nēēē… kāpēc jūs tā domājat, es taču kaut ko citu arī spēju!” Bija periods, kad bija svarīgi gūt atzinību un būt pamanītai vecāku acīs. Kādā sestajā klasē apzinājos, ka nevaru būt pirmā un labākā, nevaru būt teicamniece, nevaru būt ātrākā un lēkt visaugstāk un tam līdzīgi. Tomēr pamanītai gribējās būt. Tad izdomāju formu, kā kļūt pamanītai, proti, censties nesaplūst ar pūli – nepakļauties pūlim, bet, nevis caur protestiem, bet ar tādu malā stāvēšanu, un kaut kā cita darīšanu, kas, kā šodien saprotu,  patiesībā ir saskaņā ar manu personības tipu. To atceros apzināti, ka gribēju būt savādāka un ar to vienkārši atšķirties. Tas, acīmredzot, kaut kādā mērā arī izdevās.Tad sāku šķirot dažādus variantus – varētu cept maizi, jo patīk virtuvē darboties, patīk ceļot, redzēt pasauli – varētu būt uz kuģa par pavāru. Visādas fantāzijas. Tad domāju – nē, ja nu man apnīk, un sāku šķirot pēc principa – vajag ko tādu, kas neapnīk. Ar visu to, ka ārēji esmu mierīga, pedantiska un, šķiet, varu ilgstoši nosēdēt pie viena monotona darba, radošais moments man tomēr ir svarīgs. Sapratu, ka celties katru rītu četros un cept maizi gadu gadiem, varētu diezgan ātri apnikt, un tā ceļošana ar kuģi, kad nevari nokāpt un vide ierobežo – nē! Vēl bija variants Mākslas Akadēmija, bet tur man apcirta spārnus tēvs, sakot, ka ir vajadzīga profesija. Gleznot varēšu vienmēr, bet kā māksliniece ārstēt cilvēkus nevarēšu.

Tā Tu nonāci Medicīnas Akadēmijā?

Jā! Studējot Medicīnas Akadēmijā, man ir bijušas vairākas radošas krīzes, kad atkal gribējās visu pamest.

Vai Tavu radošo garu kustināja protests?

Nē, sajūta, ka tur viss ir skaidrs, ka tur nav, ko darīt. Ceturtajā kursā bija tāds periods, kad atmest ar roku visam negribēju, nebija drosmes, tādēļ mēģināju kaut ko paralēli darīt, meklēju iespēju piestrādāt. Lielākā daļa kursa biedru bija beiguši medskolu un varēja strādāt slimnīcā par medmāsām, bet tie, kas nāca no vidusskolas, nevarēja. Garš stāsts, bet rezultātā pusotru gadu nostrādāju Valsts Darba inspekcijā par ierēdni. Bija skaidrs, ka tas nav mans sapņu darbs, vienkārši vajadzēja kaut kādu dinamiku un citu vidi. Otra nopietna krīze bija rezidentūras laikā. Likās, finišs klāt, bet mocīja iekšējs konflikts. Tad aizgāju mācīties interjera dizaina kursos – man pat ir diploms. Ļoti paveicās ar skolotāju, mums bija praktiskās nodarbības veikalos, aizkaru, kamīnu salonos, bija ne tikai teorija, bet arī prakse. Tā brīža apstākļu iedvesmota, uzdrīkstējos parādīt pasniedzējai savus gleznošanas darbus, kā rezultātā nonācu mākslinieku sabiedrībā. Uzradās dažādi domu biedri, mani pierakstīja tautas mākslas studijā, lai varētu piedalīties kolektīvajās izstādēs. Bija arī personālizstādes Valmieras kultūras namā, arī Rīgā vairākās izpilddirekcijās, ārstu biedrībā – tāds personālizstāžu periods. Tas ir izdzīvots, atzinību ieguvu, šo to pat pārdevu. Šobrīd mājās man ir gleznu noliktava, vienmēr ir, ko dāvināt draugiem – zinu visas viņu sienas, zinu, vai ir vērts dāvināt, vai būs siena, kur to piekarināt. Draugi ir manu gleznu glabātāji.

Kas notika ar interesi par medicīnu?

Radošais periods beidzās līdz ar manu bērnu piedzimšanu. Tas bija ļoti interesants laiks. Paralēli  darbs medicīnā, kurš, protams, ievilka. Kas attiecas uz profesionālo karjeru, tad teorētiski varēju palikt Stradiņu slimnīcā un katedrā, bet tas bija brīdis, kad sapratu, ka manī tomēr ir kaut kādas ambīcijas, un, ja nenotiek man pa prātam, varu arī iespītēties un, ja nav tā, tad lai nav nekā. Esmu tāda klusā protestante – ar plakātiem un ieročiem nē, bet  laiku pa laikam noprotestēju kaut ko – vienkārši pagriežos un aizeju. Beidzot Medicīnas Akadēmiju, tajā laikā bija tā saucamā “sadale”, kad vēlams doties strādāt valstij vajadzīgajā vietā, lai atstrādātu izglītībā ieguldīto naudu. Kādā pasākumā iepazinos ar ārstiem no Valmieras, viņi mani uzaicināja, un kādu pus gadu braucu uz Valmieru dežūrēt. Sapratu – jā, šeit gribu palikt. Sākot strādāt tur, sajutos kā cilvēks – aizbraucu uz pirmo dežūru pilnīgi svešā vietā, pēc pieredzes Rīgā biju sagatavojusi jau elkoņus, lai aistāvētu savas pozīcijas, kaut gan man nepatīk konfliktēt un kaut kādā veidā izrādīt, ka esmu pārāka vai gudrāka. Kā tagad atceros pirmo dežūru Valmierā un kolēģi, kura saka: “Jā, dakter! Lūdzu, dakter! Ko jūs vēlaties?” un es domāju – kas notiek, vai tikai šodien tā? Vide tur bija cita, jo tur ir reāla dzīve, reāls darbs, tur nebija savstarpēju akadēmisku hierarhisku ambīciju, vismaz tai laikā nebija. Jutos ļoti labi, jo valdīja savstarpēja cieņa. Nodomāju – pārcelšos uz Valmieru, man beidzot būs viena darba vieta, darbs no – līdz, būs sava dzīve, iešu uz Valmieras teātri, apmeklēšu SPA, nopirkšu mājiņu laukos un audzēšu puķes. No tā nerealizējās pilnīgi nekas – trīs gadu laikā teātrī biju divas reizes un tikai tāpēc, ka bija vecāki jāaizved. Reālitāte bija tāda, ka no slimnīcas es praktiski neizgāju, mani iejūdza tā, ka pat nepamanīju. Tobrīd tas viss likās pavelkams – ārpus mājas nakšņoju trīs reizes nedēļā, pirmos četrus mēnešus vispār dzīvoju slimnīcā, burtiski neizejot. Tas ir tas, ko nevajag darīt. Tomēr tā ir pieredze.

Tas bija izaicinājums?

Jā, tai brīdī tas bija milzīgs izaicinājums manai neirotiskai personībai. Un tam visam bija arī sekas. Raugoties no šodienas skatu punkta un zinot to, ko šobrīd zinu par nervu sistēmu un kapacitāti – visam ir robežas. Bija obligāti jānostrādā trīs gadi, un tad iestātots nosacīta brīvība, kad varētu kaut ko mainīt – bet uz divu ar pusi gadu robežas jutu, ka šādi ilgi neizturēšu. Dzīvē nekā nebija – privātās dzīves nebija, atpūtas nebija, bija hobiji, bet prieka nebija. Nedaudzajās brīvdienās varēju darīt, ko gribu – varēju gulēt, varēju negulēt, varēju gleznot, varēju jebko, bet radās eksistenciāls jautājums – kas tālāk? Visām draudzenēm bija ģimenes, bērni, ciemos aizejot, jutos kā no citas planētas – šausmas.

Nosvinēju savu trīsdesmito dzimšanas dienu pilnīgā vienatnē, darbā. Sapratu, ka no rītiem negribas mosties. Negribas celties. Ejot uz darbu, negribas tur iet, un negribas redzēt cilvēkus – ne veselus, ne slimus, un negribas nevienam palīdzēt, kas ir mana misija un pienākums – negribas!

Kā ir tad, kad dzīvē neko negribas?

Tad rodas jautājumi. Bija doma uzrakstīt atlūgumu un doties nezināmā virzienā ar mugursomu plecos, bet sapratu, ka tas manam temperamentam ir par traku. Domāju, nopirkšu māju laukos un nodarbošos ar naturālo saimniecību. Galvenais nosacījums bija nesatikt cilvēkus, vienkārši nesatikt cilvēkus, vienalga, pazīstamus vai nepazīstamus. Tā kā biju viena, tomēr sapratu, ka tas nav reāli – veselais saprāts nepazuda. Vienā brīdī izdarīju to, ko māca psihologi – uzrakstīt savas vēlmes – vēstījumu visumam. Apņēmos, ka no šī brīža nevis sūkstīšos, kāda es nabadzīte un vientuļa, ka nenodarbošos ar sevis žēlošanu, bet sākšu baudīt to, kas man ir, proti – brīvību. Manām draudzenēm nav brīvības, viņām ir vīri, pamperi, negulētas naktis. Man ir brīvība! No darba brīvā laikā varu darīt jebko! Tad, kad šo brīvības garšu tik tikko sāku izjust, nepaspēju atjēgties, nepagāja pat pusgads, un ielaidos atteicībās, kuras uzskatīju par avantūru. Pirmo reizi dzīvē man bija pilnīgi vienalga, ko citi teiks, ko citi padomās, un kā tas izskatās no malas. Un vēl pēc pusotra gada man bija gan vīrs, gan bērns.

Vai varētu būt, ka tajā brīdī, kad cilvēks ļaujas savai iekšējai brīvībai, izlaužas starojums, kas piesaista citu uzmanību?

Nevaru teikt, ka tas stāvoklis bija starošana, vairāk sevi redzēju kā nogurušu un nespēcīgu pretoties. Tajā brīdī patiešām bija vienalga, sapratu, ka man ir vajadzīgas pārmaiņas, un nebija bail no sekām, par tām nedomāju. Parasti manās smadzenēs risku un seku izvērtējums ieslēdzas automātiski. Tajā brīdī tas bija atslēdzies pirmo reizi dzīvē, un es ļāvos procesam. Tas, ka viņš bija par mani vecāks, nemulsināja. Vecāks precīzi divdesmit četrus gadus. Apzinājos, ka to būs grūti pieņemt maniem vecākiem, bet tai brīdī… bija vienalga. Ja mēs būtu satikušies citā dzīves periodā, tur noteikti nekas nesanāktu.

Īstais laiks, brīdis un īstais cilvēks?

Šodien teiktu tā – protests bija atcelts. Tas libido – grūti noformulēt… No sievišķības puses – trīs  gadus dzīvoju ar vienu somu, kurā bija džinsi, divi džemperi, maiņas zeķītes un viss. Mans tā brīža draugs bija tas, kurš piespieda man nopirkt kleitu. Kā tagad atceros, caurbraucot uz Latgali, piestājām Jēkabpilī, un viņš piespieda mani kaut kādā tirgus būdā nopirkt kleitu. Bija jāpārvar sevi, lai to vispār uzvilktu. Patiesībā viņš bija tas, kurš manī  atmodināja sievišķību, nevis es viņu apbūru ar savu sievišķību, jo no tās tajā laikā nekā nebija.

Kas tagad Tevi iedvesmo?

Tagad ir stimuls nenolaisties. Man aug divas meitas, un ir jābūt viņām par paraugu. Saprotu – viņas ir tādā vecumā, kad svarīgs novērtējums, un viņas reāli mācās tieši no manis. Otrs ir tas, ka apzinos – ka tad, kad komunicēju ar cilvēkiem – vai tie ir pacienti, vai, lasot lekcijas, man, vismaz teorētiski, ir labi jāizskatās. Nav nozīmes, kā no rīta jūtos, nevaru ļauties sajūtai – šorīt gribu uzvilkt to pelēko. Piespiežot sevi uzvilkt ko citu, sāku arī justies savādāk. Sabiedrība uzliek nosacījumus, kuriem vajag pakļauties, un patiesībā tie nāk par labu, jo pavelk ārā no sevis žēlošanas un analizēšanas. Negatīvas domas ir visiem, bet, apzinoties, kas tevi var pozitīvi ietekmēt, vajag izmantot šos rīkus. Visi zin, ka no rīta ir jāiet pie spoguļa un jāpasmaida sev. Rīts nav īstais brīdis, kad gribas sev smaidīt, vismaz man, vakarā vēl var, bet no rīta ir ļoti grūti. Tad piespiežu sevi uzvilkt kaut ko krāsainu un puķainu, līdz acu un lūpu krāsošanai gan vēl neesmu tikusi.

Tev ir plašs garfiks un pienākumi. Ko dari, kad dzinējspēks apsīkst?

Ir noguruma brīži, bet problēma ir tā, ka tad, kad pienāk laiks, kad varētu atpūsties, saprotu, ka to nemāku, jo manī atkal perinās kāda ideja.

Tautā runā, ja nemāki pats apstāties, dzīve mēdz izspēlēt nepatīkamus trikus.

Jā, vēlme uzkāpt augstākajā virsotnē un beidzot saprast visu, kā viss strādā un kā pasaule ir iekartota, ir tāds bīstams stāvoklis, uz ko, protams, var virzīties. Manā pieredzē ir vismaz divas epizodes, kad likās, ka esmu tai virsotnē, varēšu ieelpot to dzidro gaisu, un viss būs skaidrs, un viss sakārtosies, un visu varēšu izdarīt tā, kā uzskatu par pareizu, esmu apgaismību sasniegusi par to, kā pasaule iekārtota. Tad dzīve piespēlē situāciju, kad tevi noripina no tā kalna un vēl zemāk. Ieripina tādā grāvī, kur esi spiests mīcīties pa dubļiem, un ārā vari tikt tikai tad, kad pārvērtē savas prioritātes, vērtības un sāc visu no jauna. Svarīgi nebaidīties to darīt.

Sēžot  bedrē, būtiski ir nevis cīnīties ar saviem mazvērtības kompleksiem, nodarboties ar paššaustīšanu un kritizēšanu, bet domāt, ko tagad darīt, ar ko sākt, ko darīt savādāk, ko no tā mācīties?

Nevis – esmu muļķe, bet – kāpēc, ko izdarīju ne tā? Atpazīt un atzīt savas kļudas! Nekautrēties meklēt un lūgt palīdzību, būt atvērtam dažādībai, jo katra pieredze māca. Tas virza uz pārmaiņām, jo bez tām neiztikt. Nekas nav konstants, bet visu laiku mainīgs. Tāpat kā laime. Nevar būt permanents laimes stāvoklis gadu no vietas, tad jāsajūk prātā. Kāds vācu filozofs reiz salīdzināja laimes stāvokli ar alkohola reibumu – ar ko tas draud ilgtermiņā? Jābūt līdzsvarā – viļņveidīgi.

Varbūt Tavs Dzīves Virzītājspēks ir ideju kustībā?

Nevaru teikt, ka to kaut kā speciāli virzu. Skaidrojums no bioloģiskā viedokļa palīdz saprast, kas ar mani notiek. Proti, visu, kas ar mums notiek, smadzenes mācās bioķīmiskā līmenī, un tajā stāsts ir par baudu jeb labsajūtu, lai nav tas baudas konteksts tāds erotizēts, bet tieši baudas kā labas sajūtas. Izdarot kaut ko labu, organismā izdalās attiecīgas vielas – iekšējās narkotikas, sauksim tā. Kāpēc ir lietas, kuras gribas atkārtot? Gribas apēst vēl vienu kūkas gabalu, kaut zinām, ka nevajadzētu. Gribas vēl kaut ko izdarīt, vēl kaut ko – ātri braukt, ar sportu nodarboties – vēl un vēl, un vēl. Tāpat arī ar ikdienas lietām. Mans jaunais izaicinājums ir lekciju lasīšana – ja pirms dažiem gadiem kāds man teiktu, ka brīvprātīgi pati lasīšu lekcijas un pati tās organizēšu, iebilstu, ka nekad no manis to nesagaidīsiet. Šobrīd tas ir mans draivs. Mani interesē pats process, lekcijas gatavoju tāpēc, lai piespiestu sevi izlasīt līdz galam to, ko esmu iecerējusi. Kad esmu izlasījusi, gribas to uzrakstīt, kad esmu  uzrakstījusi, gribas to kādam pastāstīt, padalīties. Tas ir dzinulis, kas mani piespiež lasīt lekcijas, kuras parasti ir vairākas pēc kārtas. Kad ir pauze, tad iestājas abstinence. Ir tāds diskomforts! Jā, esmu nogurusi, jā, esmu negulējusi, un mans organisms ir pārdzīvojis visus iespējamos stresa simptomus, bet tā ir reāla abstinence, un lai nejustos slikti, vajadzīga nākošā deva. Automātiski smadzenēs ienāk jauni impulsi. Domāju – šo lekciju ciklu pabeigšu, tad atpūtīšos un darīšu savus rutīnas darbus. Kā tu domā – pēdējā lekcija, ko nolasīju – knapi dzīva, bet vakarā man atnāca trīs jaunas idejas, kuras tagad neliek mieru. Es viņas nemeklēju, viņas atnāca, un tagad ir tas paralēlais, kas uztur to draivu. Ir rutīna, kura jādara, jo tas ir obligāti. Smadzenes iemācās atkārtot to, kas ir bijis foršs un izvairīties no tā, kas nav bijis patīkami. Problēma ir noturēt devu, lai efekts no foršā nekļūtu kaitīgs, lai nebūtu blakus efektu, jo viss, kas par daudz, nāk par skādi. Problēma ir arī tā, ka, ja salīdzinām sevi ar citiem, jāatceras, ka katram ir sava deva un sava nasta – liekas, ja viņš tā var, es arī tā varēšu. Nekā! Vai otrādi – ja es tā varu, viņam arī tā jāvar – lāpstu rokā un uz priekšu, ko viņš tur vārgst – arī nekā! Dilemma ir pieņemt to atšķirīgumu un nesalīdzināties. Tas ir lielākais izaicinājums. Nesalīdzināt sevi ar citiem, citus ar sevi.

Kas šobrīd ir Tavs Dzīves Virzītājspēks?

Mani virza un sagādā kaifu nezināšana, proti, kad  pēkšņi uzeju kaut ko iepriekš neiepazītu. Ja skolas laikā tas bija apkaunojoši un kompleksus veicinoši, tad šobrīd to izjūtu kā izaicinājumu. Tā ir bauda kā atalgojums par kaut ko. Jautājums – ko mēs izvēlamies? Vai mēs izvēlamies lietot narkotikas un alkoholu, vai izvēlamies darīt radošus darbus, palīdzēt citiem utt. Smadzeņu šūnai,  receptoram ir pilnīgi vienalga, kāds ir ārējais stimuls. Viņam ir svarīgi, lai saslēgtos virkne mehānismu, kas izdala endogēnos opiātus. Kad šis mehānisms vienreiz ir nostrādājis, otrreiz, trešoreiz, tad gribas vēl un vēl un vēl, un tad mēs tiecamies pēc skaistā, patīkamā. Tā šobrīd sev to skaidroju. Tāpat par baudām – parasti pētījumos kā baudu radošus faktorus izmanto – pārtiku, seksu un sociālo baudu. Sociālā bauda – komunikācija. Kāpēc ir slikti izolēties un nekomunicēt? Ir pierādīts, ka, no smadzeņu veselības viedokļa, komunikācija ir viens no aspektiem, kas nodrošina to nenovecošanu. Kāpēc pensionārus ar Eiropas projektiem mēģina socializēt visā pasaulē? Jo svarīgs ir tiešais sociālais kontakts klātienē un bauda no komunikācijas, tāpēc laba saruna arī ir baudu radoša arī bioķīmiskā līmenī.

Vai kādreiz varēji iedomāties, ka dzīvē viss būs tieši tā, kā ir tagad?

Nē! Nekad. Savos trīsdesmit gados biju pārliecināta, ka man nekad nebūs bērnu, nebūs ģimenes, jo viss jau ir nokavēts. Ar tādiem vispārinātiem, tāliem un lieliem mērķiem ir jābūt uzmanīgiem, jo tie lielākoties nepiepildās. Ir daudz starpposmu, kurus iepriekš nevaram apzināties. Ne no mums vieniem viss ir atkarīgs, bet arī no citiem cilvēkiem, no apstākļiem, no politikas, valūtas maiņas, dažādām lietām. Lai izdzīvotu, ir jābūt elastībai un spējai pielāgoties jauniem apstākļiem. Jāspēj arī virzīties uz mērķi, bet tam jābūt saprātīgam, jo pretējā gadījumā būs liela vilšanās. Bērnībā varēju iztēloties tikai to, ko biju redzējusi – kā dzīvoja mani vecāki. Kā mainīsies valsts iekārta, neviens nezināja. Kas  būs, mēs neviens nezinām. Tas, ka medicīnas sistēmai ir jāmainās, ir fakts, bet pieļauju, ka mēs to nepiedzīvosim. Šobrīd arī neirozinātnieki akcentē – ir beidzies vientuļo ģēniju laiks dažādās nozarēs, un nākotne ir komandu darbā. Svarīgi, lai tajās ir dažādu nozaru speciālisti, bet ar nosacījumu, ka viņi spēj produktīvi komunicēt savā starpā, lai radītu jaunu “produktu”. Tā ir problēma, jo var sanākt, piemēram, mākslinieks, ražotājs, pārdevējs un tā tālāk, bet, ja sanāks trīs mākslinieki un viens ražotājs – kurš pārdos? Tas ir visur. Ja to tagad neiemācās, ir diezgan švaki. Medicīnā ir milzīga konkurence starp pakalpojumu sniedzējiem. Ir arvien izglītotāki pacienti, ar prasībām, un tādam ārstam, kas ir privāti strādājošs, ir jāprot pielāgoties augošajām prasībām. Tas arī ir viens no virzītājspēkiem, kāpēc visu laiku mācos, jo jāspēj uzturēt saruna ar pacientu. Tas ir izaicinājums, kas ļoti attīsta.

Kā Tev agrāk šķita, kam būtu jānotiek, lai justos laimīga?

Man bija ļoti daudz mazvērtības kompleksu. Biju pārliecināta, ka esmu neglīta, resna, pumpaina, ka neviens ar mani negrib draudzēties, un ka vispār neesmu nekas īpašs. Tā bija mana pārliecība, ar ko dzīvoju ļoti ilgi, tāpēc īpašu ilūziju nebija, ka kādreiz būšu laimīga. Gribējās, lai ir kā filmā, lai uzrodas princis zirgā, vienalga kādā, lai ir kāds, kurš tevi aizved uz laimīgo zemi, un tur viss ir brīnišķīgi. Lai pieņem tevi, kāda esi.

Kāda loma Tavā dzīvē un darbībā ir bijusi Tavam vīrietim?

Filmās viss beidzas ar kāzām, dzīvē viss sākas. Jāatgriežas pie Freida, kuru neesmu detalizēti studējusi, bet šo to par Edipa kompleksiem un tādām lietām esmu dzirdējusi. Apzinos, ka attiecības ar vīrieti, kurš bija gadu jaunāks par manu tēvu, man bija vajadzīgas. Viņš sniedza to, ko nebiju saņēmusi no sava tēva, proti, uzmanību, mīļumu, maigumu. Tā ir taisnība – vecākos vīriešos meklējam tēvus, lai iegūtu bērnībā nesaņemto. Atceros brīdi, apmēram 17 gadu vecumā, kad ar draudzeni braucām pārpildītā autobusā un viņa man vaicāja, kādu es iztēlojos savu vīru, uz ko atjokoju, – viņš būs vecs, plikpaurains un ar brillēm. Kad viņa ieraudzīja manu vīru, viņai esot aizcirtusies elpa. Zinātniski nepamatots, bet stāsts – baidieties savu vēlmju, jo viņas piepildās – šķiet, var būt patiess. Pateicu un dabūju, kaut gan pati par to biju aizmirsusi.  Mans vīrs nekad nav noliedzis, ka viņam pirms iepazīšanās ar mani ir bijis daudz sieviešu, bet tad viņš savos piecdesmit trijos gados apzinājies, ka grib ģimeni, bērnus, un uz šo mērķtiecīgi gājis. Apzinos arī to, ka es iekļuvu viņa plānā un realizēju viņa programmu.

Kas, Tavuprāt, ir pamatā veiksmīgām un laimīgām attiecībām?

Ilgtermiņā – kopīgas vērtības. Ja ģimenē ir bērni, tad uz kaut kādu brīdi, īpaši, kad bērni mazi, pieaugušajiem jāsaprot, ka savas intereses drusciņ jāpakārto bērnu interesēm, īpaši agrīnajā periodā. Bieži rodas problēmas, ka kāds neiztur, kādam ir par maz uzmanības un tā tālāk. Dzīve ar bērniem nekad nebūs tāda kā dzīve pirms bērniem. Ja to nesaprot, tad ir problēma. Vēlams, lai bērni nāktu pasaulē apzināti. Ja tas notiek neplānoti, arī labi, bet jārēķinās, ka dzīve nebūs tāda kā agrāk, un tas vienkārši jāpieņem. Pretējā gadījumā būs daudz neproduktīva stresa.  Attiecībās svarīgs godīgums, uzticēšanās, atklātība, bet ir jautājums – ko kurš dzird, ko kurš ar ko saprot. Jābūt attīstībai dažādās jomās, un tai jābūt pēc rāvējslēdzēja principa – ja velk tikai viens, bet otrs nevelkas līdzi, tad rodas enerģijas ieguldījuma disonanse. Teorētiski no neirobioloģiskā viedokļa tas ir pamatots ar to, ka gan attiecībām, gan attīstībai jābūt balstītām uz sava veida terapeitisko aliansi, proti, uzticēšanos un ticību, ka mēs viens otram varam palīdzēt. Būtiski ir, lai uzticamies tiktāl, ka kādā brīdī ļaujamies arī mazliet akli, pieņemam izaicinājumu, lai ietu uz priekšu. Man nepatīk termins – iziet no komforta zonas, kas  tagad ir modē. Ja man pajautātu, vai esmu izgājusi vai mēdzu iziet no komforta zonas, teiktu: “Neatceros, kad esmu bijusi komforta zonā.” Ko mēs saprotam ar komforta zonu? Diskomforts ir virzītājspēks, tikai, kāds diskomforts – vai kašķis, kliegšana vienam uz otru, vai tas ir intelektuāls vai fizisks? Ja kurpe spiež, es viņu novelku, vai arī pieciešu līdz dienas beigām, jo pie šī tērpa tā smuki izskatās. Mēs diskomfortu kādu brīdi tolerējam, līdz “aiziet pa gaisu”. Ko ar to darām, kā risinām, kā virzām? Lietošu neirobioloģisku terminu – izaicinājums, tam jābūt līdzsvarā no abām pusēm. Ielaisties vari tikai tad, kad uzticies. Vēl no neirobioloģijas nāk princips, ka jābūt ”dots pret dotu”, lai būtu līdzsvarā. Kāpēc pāri bieži vien šķiras? Viens iegulda ļoti daudz enerģijas –  bērni, mājas, veikali – viss, viss. Otrs atnāk pārguris no darba, iekrīt dīvānā un grib, lai viņu netraucē. Katrs pa savam jūtas noguris, nesaprasts, katrs kaut kādā brīdī grib sev uzmanību, bet spēka nav. Ko tādā situācijā mēs ieguldām savās attiecībās? Neko! Jāuzdod jautājums – ko mēs tagad darīsim, kā atpūtīsimies kopā, nevis uzgriezīsim viens otram muguru.

Vai Tev tas savās attiecībās izdevās?

Sākums bija veiksmīgs un daudzsološs – bija kopīgas intereses, vērtības un prioritātes, veiksmīgi izgājām cauri arī ”pamperu periodam”, negulētām naktīm, arī vīra darba zaudējumam un citām krīzēm. Bija arī kopīgas radošas idejas un nākotnes plāni, gan pašrealizācijai, gan naudas pelnīšanai… Šis tas no tā arī tika uzsākts un daļēji realizēts.

Bet dzīve nav filma ar laimīgām beigām. Scenāriju rakstām ne tikai mēs paši, bet vēl kāds… Kad šķita, ka lielākās grūtības ir aiz muguras, un pašu izdomātie plāni sāk realizēties, tad nejauši atklājās, ka manam vīram ir vēzis, un jau pēdējā stadijā.

Lūk, te ir stāsts par vienu no manām ”bedrēm”, par kurām minēju iepriekš. Apmēram pusotru gadu dzīvoju grūti aprakstāmā, ”neadekvātā” stāvokli, uzturot sevī, viņā un citos cerību un ilūziju, ka nav tik slikti, un, iespējams, pastāv izņēmumi no likumiem, galvenais tikai ticēt, ka brīnums ir iespējams. Bet viņš lēnām mira… pavisam blakus, katru dienu… Pēc tam pagāja vēl apmēram tikpat daudz laika, lai atkal varētu uzvilkt kleitu.

Ja Tev būtu iespēja satikt sevi pēc izvēles dažādos vecuma posmos, kādu padomu vai atbalstu kurā vecumā vai situācijā Tu gribētu sev sniegt?

Man šobrīd ir aizspriedumi pret padomiem. No neirobioloģijas viedokļa ir pierādīts, ka labi padomi parasti neiedarbojas, jo starp smadzeņu centriem, kuri atbildīgi par izpratni, motīviem un kuri regulē mūsu rīcību, mūsu smadzenēs nepastāv tieši savienojumi. Labi padomi iedarbojas, tikai tad, kad tie strādā uz kādu īpašu emocionālo punktu, proti, kad informācija, kas nāk no malas, šķiet, nāk no paša. Tāpēc varam dot bezgalīgus labus padomus saviem radiem, draugiem un paziņām par to, kā labāk dzīvot, kā pareizāk ēst, mācīt pacientiem, ko viņiem darīt vai nedarīt? Deviņdesmit deviņos procentos gadījumu nekas nenotiek, un neviens to neņem vērā. Mēdzam par to apvainoties, jo taču labas lietas iesakām, bet viņi, nepateicīgie, mūs nedzird. Nav teikts, ka tā informācija kaut kur pazūd, tā nekur nepazūd, bet pēc gadiem divdesmit kāds varbūt tev pateiks – paldies, par to, ko pateici, tagad es saprotu, kāpēc tas ir svarīgi. Padoma iedarbība var būt laikā novirzīta. Vienīgais padoms būtu tāds – vienalga, kurā dzīves posmā, uzdrīkstēties izdarīt kaut ko jaunu. Notici sev – ne tikai domās pie spoguļa – kāda esi skaista un gudra, bet kaut ko izdari. Kaut vai, iespējams, ko traku tajā brīdī vai pavisam nepamanāmu, bet vienkārši izdari. Iegūtā pieredze nekur nepazūd, tā saglabājas smadzenēs zemgarozas centros (zemapziņā) un pēc tam ir vieglāk atsaucama.

Kas ir cilvēka esence?

Cilvēks ir enerģija un informācija, kurš atrodas, peld enerģijas un informācijas jūrā – visumā, telpā. Mēs esam bioloģiskas būtnes, mums ir struktūra, bet mēs nepārtraukti uzņemam informāciju no tās jūras, caur enerģiju, pārvēršot to citā enerģijā. Darbojas enerģijas nezūdamības likums. Ja tu man pajautātu, kas ir Dievs, tad es teiktu, ka tas, ko saprotu ar Dievu, tā ir enerģija. Un visi procesi, kuri ir mijiedarbība ar cilvēkiem, dabu, sevi, ir enerģijas procesi, jo mūsu nervu šūna ģenerē elektrību, ražo to. Kā tas notiek, teorētiski zinu, bet nesaprotu, tomēr tas notiek. Tāpat kā nesaprotu, kā spuldzīte darbojas. Nesaprotu, kaut teorētiski zinu. Nervu šūna ģenerē elektrību, kura darbina milzīgu ķīmisku rūpnīcu, kas nodrošina visas mūsu funkcijas. Ja mums ir elektrība un elektromagnētiskais lauks apkārtējā vidē – molekulas, atomi, elektroni, svārstības – tas, ko mēs neredzam, šo neredzamo informāciju smadzenes apstrādā, mums nezinot. Tas ir stāsts par apziņu un zemapziņu. Tīri strukturāli bioloģiski zemapziņas smadzeņu daļa ir dziļāk, un tā uztver un apstrādā apzināti neuztveramo informāciju, kuru mēs apzināti neuztveram. Teiksim, pudeli un lampu es uztveru, bet tās svārstības un molekulas un atomus es apzināti neuztveru, bet viņas tiek apstrādātas tik un tā. Tātad būtība ir kaut kāds enerģijas un informācijas kodols, kurš ir kā lava, kurai apkārt ir vēsa čaula. Tā ir maldinoša, jo mēs ar savu mīmiku, žestiem, pateicoties smadzeņu garozas prefrontālai daļai, varam radīt dažādus tēlus, ilūzijas par sevi, ietekmējot citus, bet tā enerģijas, tā lavas bumba ir esence. Tēlaini sakot. Psihologiem, psihoterapeitiem ļoti interesē zemapziņa un, kā tai piekļūt, kā to kodēt un atkodēt. Pieļauju, ka tādas tehnoloģijas ar laiku būs, bet, vai to vajag? Ja mēs visu atšifrēsim, kas būs? Būs garlaicīgi, jo viss būs paredzams. Jaunās neiro tehnoloģijas ko tik nesola – visu sakodēt, atkodēt, no ārpuses ietekmēt mūsu domas. Priekš kam? Es pati gribu ietekmēt savas domas, nevis lai kāds cits to dara, kaut gan nav teikts, ka tas šobrīd jau nenotiek.  Par sevis uzlabošanu – cik tālu var iet? Nano čipi smadzenēs? Labi, ja slimību ārstēšanai, bet, ko tālāk – padarīt mūs nemirstīgus? Vai cilvēks gribētu dzīvot 500 gadus – filozofisks jautājums. Var visu ko uztaisīt, bet, kāda tam jēga un, galvenais, dzīves kvalitāte? Ja cilvēkam viss būs sačipots un saprogrammēts, tad – kas es esmu? Hibrīds? Vai gribu būt ieprogrammēts robots? Cik būs daļa manis pašas jušanas, un kas būs kas?

Kas būtu jāpatur prātā, meklējot Dzīves Virzītājspēku?

Jāapzinās savas saknes, gēni, no kuriem nevaram nekur aizbēgt. Svarīgi saprast arī vidi, kurā esam izauguši, attiecības, jo agrīnā bērnības pieredze ir personību veidojoša. Tas nenozīmē, ja bērnība slikta, viss ir slikti, bet neapzinātās problēmas un bailes vēlāk izpaužas kā dažādas psihopatoloģijas. Tāpēc svarīgi saprast, no kurienes, kāds bioloģiskais pamats, kāda ir personības struktūra, kādas ir robežas. Es arī varbūt gribētu būt pusmetru garāka, ar citu acu krāsu un tā tālāk, bet, vai tas būs tas, kas kaut ko radikāli mainīs manās sajūtās? Ja var izdomāt, sajust, kas varētu sagādāt prieku, sākumā kaut vai tikai uz īsu brīdi, tad izmēģināt to – pārcelt rīcībā un tad vēlreiz, un vēlreiz, un vēl. Un darīt ne tikai to, kas ir viegli pieejams, bet arī to, kas liekas grūti sasniedzams, kur nav skaidrības,  vai pārkāpšu pāri tai barjerai – tas dos vēl lielāku gandarījumu. Grūtību un šķēršļu pārvarēšana ir tā, kas iedarbojas uz smadzenēm neiroplastiski – tas ir mehānisms, kas mums ļauj mainīt savu personību. Ja bijusi grūta bērnība un nelabvēlīgi apstākļi, tas nenozīmē, ka jāļaujas nolemtībai, ka būs tāpat kā vecākiem viss slikti, bet, ka varu mainīt savu personību, izvēloties sev piemērotas metodes, pārvarot zināmas grūtības, jo smadzenes mainās. Viss, kas ar mums notiek, maina smadzenes. Mūsu veselība ir atkarīga no mūsu smadzenēm, jo tās uztver un apstrādā informāciju, dod impulsu tālāk, lai varam mainīt savas personības īpašības un veselības stāvokli. Pieslīpēt, uzlabot tās iespējams, tikai trenējot, un trenēt mēs varam, tikai ejot uz priekšu, pieliekot pūles un pārvarot grūtības. Protams, var būt tā, ka, nonākot līdz  mērķim, saproti, ka šito vairs negribi, ka ir cits uzdevums. Tad ejam citā virzienā. Nav tā, ka jādomā – ko man tagad darīt, kāpēc es uzstādīju tādu mērķi, kas man patiesībā nav svarīgs. Skaidrs, ka procesā var būt izmaiņas, atveras blakus ceļi, un paveras iespējas, bet gribētu atgādināt, ka izaicinājums un grūtības ir forši, bet jādomā arī par iekšējo miera stāvokli, jo, ja viss iet caur milzīgu trauksmi un nemieru, tas arī ne pie kā laba nenoved.

Laba sajūta ir atslēgas vārds – gandarījums par padarīto, par to, ka esmu soli tālāk, soli uz priekšu.

Kuras vērtības, Tavuprāt, mūsu sabiedrība būtu jāatīsta?

Komunikācijas kultūra. Izklausās vienkārši, bet ir baigi sarežģīti. Ja gribam kaut ko mainīt, ir jāsāk ar mūsu bērniem, jauno paaudzi, kuriem varam būt kā paraugs un veidot vidi, jo bērns savās izvēlēs kaut kādu periodu nav brīvs. Pirmsskolas vecumā vecāki ir tie, kuri nosaka, ko viņš ēdīs, ko vilks mugurā, ar ko draudzēsies, līdz ar to tas darbojas veidojoši. Nevaram pārtaisīt vecus āžus, bet varam mācīt labas lietas bērniem, jo viņi ļoti asi uztver. Ne velti bija četrdesmit gadu tuksnesī jāpavada, lai nomainītos paaudzes, lai uzsāktu kaut ko jaunu. Ilūzija, ar kuru pati cīnos katru dienu, un zinu, ka daudzi ar to cīnās, ka, ja es nolasīšu lekciju vai parunāšu ar kādu, cilvēks uztvers informāciju viens pret vienu, un viņa dzīvē uzreiz kaut kas mainīsies. Nekas viņa dzīvē nemainīsies, ja viņš pats nepamodīsies vienu rītu ar atskārsmi, ka šitā dzīvot nevar – kaut kas jāmaina. Kamēr nav darbības, tikmēr nav pārmaiņu. Protams, vispirms jābūt domai par to, ka kaut kas nav kārtībā, un tad jāsāk risināt. Bet problēmu risināšanas prasme arī ir jāiemāca tādā labā nozīmē. Tas būtu jāmāca jau pirmsskolā. Nevis izdzīvot, lai neiznīktu, kā lielākoties šobrīd, bet mācīties komunicēt, sadarboties, strādāt komandā. Domāju, ka tā ir mūsu problēma – godīgi, profesionāli strādāt komandā. Neesmu biznesa vidē bijusi, nezinu, kā tur  notiek, bet tajā vidē, kurā esmu, tā ir reāla problēma – dažādiem speciālistiem sanākt kopā, un katram ar savu pienesumu veidot kaut ko jaunu. Tas ir mans sapnis – lielais sapnis – vai nu veidot vai piedalīties komandā, kura rada kaut ko jaunu un paliekošu.

Kas ir  skaists?

Daudzimensionāls sajūtu kopums. Laba sajūta, kaut kas labu sajūtu rosinošs. Etalona nav. Var jūsmot par saules rietu, par putniem, skaņām vai mūziku. To uztveram ar redzi, dzirdi vai tausti – ar visu kopā. Bauda ir apzināta, bet zinātniski pierādīts, ka liela daļa baudas ir neapzināta. Tieši tā lielākoties vada mūsu uzvedību, kas varbūt izskaidro, kāpēc mēs kaut kādas lietas darām, mums kaut kas patīk, bet nemākam noformulēt, kas tieši mums tajā patīk. Piemēram, glezna –  kā var būt skaista glezna? Kā cilvēks, kas pats radījis gleznas, varu teikt – mana vēlme bija, lai cilvēkam pie tām rastos sajūtas, nevis, lai viņš teiktu – tā ir skaista glezna. Gandarījums ir tad, kad cilvēki paskatās uz manu darbu un saka – es no mākslas neko nesaprotu, bet šitajā kaut kas ir. Tātad ir kaut kādas labas sajūtas. Jābūt labi trenētam, lai to noformulētu vārdos.