Ansis JurÄ£is Stabingis: "Atslābt par Å”o…"

Kas, Tavuprāt, ir pieaugŔana?

Vārdam pieaugÅ”ana ir divas nozÄ«mes. Viena ir fizioloÄ£iskais vecums, kas ir tÄ«ri bioloÄ£isks faktors. Mēs piedzimstam, esam mazi zÄ«dainīŔi, tad izaugam lielāki, paliekam vecāki un beigās nomirstam. Otra nozÄ«me ir nobrieÅ”ana jeb attÄ«stÄ«ba, kas nav saistÄ«ta ar fizisko augÅ”anu. Tā var notikt un var nenotikt. Ir mazi bērni, kas ir ļoti pieauguÅ”i, un ir pieauguÅ”ie, kas nebÅ«t tādi nav. Ne visiem gribas izaugt lieliem un bÅ«t pieauguÅ”iem. Nesen lasÄ«ju bērniem AstrÄ«das Lindgrēnas stāstu ā€œPepija GarzeÄ·eā€, kura noslēgumā Pepija nolemj, ka negrib pieaugt. Katrā vecuma posmā ir kādi labumi un ierobežojumi. Bērni priecājas par to, ka nav jāuzņemas atbildÄ«ba. Viņi var spēlēties, iztēloties, dzÄ«vot fantāziju pasaulē, un tas ir legāli. TurpretÄ« pieauguÅ”ajiem ir jāuzņemas atbildÄ«ba – jārÅ«pējas par mājām, darbu, jāpelna nauda un jādara sazin kas – visi tie pienākumi. Kad bērni to apjēdz, saprot, ka negrib bÅ«t pieauguÅ”i, jo aizraujoŔāk ir turpināt fantazēt un rotaļāties. Tas ir viens aspekts, kāpēc mēdzam teikt, ka negribam pieaugt. Domāju, ka mazam bērnam, esot dabÄ«gā stāvoklÄ«, nav svarÄ«gs jautājums par pieaugÅ”anu, bet, nonākot saskarsmē ar lielajiem, tie viņam iemāca vienu fundamentālu lietu – tu vēl nevari, jo esi mazs. Tas ir otrs aspekts, kāpēc tomēr gribam pieaugt. Bērniem iestāstām ideju, ka viņi ir mazi, nevarÄ«gi, kaut kā negatavi, nepilnÄ«gi un nenopietni. Rezultātā cilvēkā iesakņojas doma – gribu pieaugt, varēt, jo, kad būŔu liels, tad varēŔu. Vēlme pieaugt ir sava veida tiekÅ”anās pēc brÄ«vÄ«bas. Bērna acÄ«m pieauguŔā statusā ir Ŕķietami vairāk brÄ«vÄ«bas. Tāpēc arÄ« gribam pieaugt, jo vēlamies nebÅ«t ierobežoti, vēlamies bÅ«t brÄ«vi.

Prātā nāk epizode ar cukurÅ«deni no filmas ā€œEmÄ«la nedarbiā€ un puikas saÅ”utuma pilnie vārdi: ā€œKad man nav naudas, tad es nevaru dzert! Kad man ir nauda, tad nedrÄ«kstu! Kad tad, lai es dzeru?ā€

Lasot bērniem priekŔā Joahima FrÄ«driha romānu ā€œÄŒetrarpus draugiā€, izdzirdēju jautājumu – kāpēc četrarpus? Skaidroju: ā€œTāpēc, ka tur ir četri draugi un suns, un viņi draudzējas, tāpēc ir četrarpus draugu.ā€ Kad stāstā parādās pieauguÅ”ie un kāds bērns ar viņiem, tad bērnu skaita kā pusi. Cik esam? TrÄ«s ar pusi. Tā pusÄ«te ir viens bērns. Tas nozÄ«mē, ka bērns nav tā Ä«sti vērā ņemams, viņŔ vēl neskaitās – viņŔ ir tikai puse no cilvēka. Vai arÄ« ēdnÄ«cā – cik jums ēdienus? TrÄ«s ar pusi. Lai arÄ« joks, bet kaut kur nogulsnējas – es vēl neskaitos, vēl neesmu pa Ä«stam. ArÄ« bērnu biļetes vai bezmaksas ieeja pasākumā nozÄ«mē to paÅ”u. Tā kā bērnam ir mazāks Ä·ermenis, viņŔ aizņem mazāk vietas, mazāk apēd, tad, identificējoties ar savu Ä·ermeni, bērni tā arÄ« jÅ«tas – mazāk. Esam iemācÄ«juÅ”ies, iemācÄ«juÅ”i un turpinām mācÄ«t to nepilnÄ«bas ideju. Tā turpinās dažādās formās un visos vecumos – vēl neesmu pietiekoÅ”i gudrs, bagāts, mierÄ«gs, neesmu pietiekoÅ”i profesionāli atpazÄ«stams, smuks un tā jebkurā jomā. TrÅ«kuma ideja ir fundamentāli nepatiesa, tā dzÄ«vo tikai mÅ«su prātos, jo dabā nekā nepietrÅ«kst. Pasaulē nekā nepietrÅ«kst, pietrÅ«kst tikai mÅ«su prātos.

Kaut kā attÄ«stÄ«bai tomēr jānotiek?Ā 

Bērns sāk ar sagatavoÅ”anos skolai, un tas nozÄ«mē, ka viņŔ ir negatavs. Kad beidz sagatavoties un sāk iet skolā, atkal ir negatavs, jo jāgatavojas mācÄ«ties rakstÄ«t, velkot lÄ«nijas, jo burtus vēl nav gatavs mācÄ«ties rakstÄ«t. Tad viņŔ nav gatavs lasÄ«t tekstus, ir gatavs lasÄ«t tikai burtiņus. Mācās burtiņus, lai bÅ«tu gatavs lasÄ«t zilbes, tad gatavojas lasÄ«t vārdus, lai bÅ«tu gatavs lasÄ«t teikumus, tad gatavojas lasÄ«t teikumus, lai bÅ«tu gatavs lasÄ«t tekstus. Visa dzÄ«ve tiek pavadÄ«ta gatavojoties – kontroldarbam, nākamai klasei, skolas beigÅ”anai, iestājeksāmeniem, nākamiem eksāmeniem, nākamai skolai, profesijai. Pirmos divdesmit mūža gadus cilvēks pavada stāvoklÄ«, kur viņam nepārtraukti tiek potēts, ka viņŔ vēl nav par pilnu ņemams. Ja visu laiku praktizē ideju – es vēl neesmu pietiekoÅ”s, gana labs un gatavs, to ļoti labi iemācās. Pabeidzot augstskolu, izvēloties profesiju, tas turpinās, jo, aizejot darbā, pieredzējuÅ”ie kolēģi saka – neskatoties uz to, ka tev ir atbilstoÅ”a izglÄ«tÄ«ba, tu vēl esi jauns, zaļŔ gurÄ·is un nekā nejēdz.

Var teikt, ka esam profesionāļi sagatvoÅ”anās jomā – mēs nepārtraukti gatavojamies dzÄ«vei, bet dzÄ«vot tā arÄ« Ä«sti nemākam.

Vai par dzīvi kādās kategorijās vispār būtu iespējams domāt, ka tā kādā brīdī būtu gatava?

Tur jau tas paradokss ir – dzÄ«ve ir gatava visu laiku. DzÄ«ve ir jau gatava, kamēr mēs tai tikai gatavojamies. DzÄ«ve nevienā brÄ«dÄ« nav mazāka dzÄ«ve, neÄ«stā dzÄ«ve vai izmēģinājuma dzÄ«ve. Tā ir Ä«sta, tā pati vienÄ«gā, Ä«stā dzÄ«ve, kas notiek visu laiku.

Atliek vien nodoties piedzÄ«vojumam…

Jā, dzīves uzdevums nav viņu nodzīvot, bet piedzīvot.

Vai atceries, par ko gribēji kļūt, kad izaugsi liels?

Bija visādas smieklÄ«gas idejas. Manas fantāzijas par profesijām bija saistÄ«tas ar atribÅ«tiem… Piemēram, vilcienā bija konduktori, un viņiem bija tādas ļoti skaistas nerÅ«sējoŔā tērauda knaiblÄ«tes, ar kurām spieda biļetēs caurumiņus. Tās mani ārkārtÄ«gi fascinēja, tāpēc gribēju kļūt par vilciena kontrolieri, lai arÄ« man tādas bÅ«tu un varētu ar skaistu knikŔķi izkniebt tos caurumiņus. Taksometrā bija skaitÄ«tājs, kuru pagriežot, tas tikŔķēja, cipariņi mainÄ«jās, un es sapņoju, ka gribētu bÅ«t taksometra vadÄ«tājs, lai man bÅ«tu pieeja tādam aparātam, kuru es varētu griezt un tikŔķināt, kad vien iegribas. TakÅ”i tolaik bija Volgas, un tie bija lieli, komfortabli auto. Mums Ä£imenē nebija maŔīnas, un, kad sanāca braukt taksometrā, tur vienmēr bija tik silti, ērti un patÄ«kami. Tas saistÄ«jās ar tādu atribÅ«tu kā komforts. Vēl gribēju bÅ«t vilciena vadÄ«tājs. Neatceros argumentus, kāpēc, bet kaut kas arÄ« ar to braukÅ”anu patika. Atminos, reiz kādā stacijā stāvēja preču vilciens, un es devos runāt ar maŔīnistiem, stāstÄ«ju, ka man ļoti interesē vilcieni. Viņi draudzÄ«gi izrādÄ«ja vilcienu, visas podziņas, lÄ«dz teica – piedod, mīļais draugs, lampiņas ir iedeguŔās, mums jāsāk braukt, un tad man vajadzēja kāpt laukā. Bet tajā lielajā lokomotÄ«vē biju iekāpis.

Kā no bērnības fantāzijām nonāci līdz nopietnajām izvēlēm?

Tas ceļŔ bija garÅ” un lÄ«kumains – ar virzÄ«bu un atgrieÅ”anos, soļiem un sānsoļiem, atkal virzÄ«bu un atgrieÅ”anos, sānsoļiem un atkal atgrieÅ”anos.

Mans tētis bērnÄ«bā ļoti labi mācēja paskaidrot, tā loÄ£iski un strukturēti, un man ārkārtÄ«gi patika, kā viņŔ to dara. Vienmēr, kad ko nesapratu, gāju pie tēta pēc skaidrojuma. Viņam piemita pedagoÄ£isks talants. Viņa tētis, mans vectēvs, bija ļoti talantÄ«gs un entuziastisks skolotājs. Pat tad, kad kara laikā viņam aizliedza mācÄ«t, vectēvs turpināja pasniegt privātskolniekiem, un mazā lauku pilsētiņā par to bija izpelnÄ«jies lielu atzinÄ«bu. Daudzi cilvēki teikuÅ”i, ka arÄ« man piemÄ«t spēja labi paskaidrot, un man paÅ”am arÄ« patÄ«k to darÄ«t. Tad nu radies tāds minējums, ka Ŕī spēja man ir mantojusies.

Tētis bija sakaru inženieris un radioelektroniÄ·is, un arÄ« mani pusaudžu gados aizrāva tās radio lietas. Atceros, mācÄ«jos vēl Ogrē, kad pamanÄ«ju RÄ«gas 20. vidusskolas sludinājumu, kurā bija teikts, ka uzņem klasē ar fizikas, matemātikas, radioelektronikas un skaitļoÅ”anas tehnikas novirzienu. Tie bija atslēgas vārdi – fizika, matemātika, skaitļoÅ”ana un radioelektronika. Aizgāju, pieteicos, un mani pieņēma. Tas bija 1986. gads – laiks, kad parādÄ«jās pirmie datori. MācÄ«jāmies strādāt ar skaitļotājiem – bija gan tie ar lentām, gan ar perfokartēm. Viens skaitļotājs aizņēma veselu pagraba telpu. MācÄ«jos pareizi uzlikt to magnētisko lentu, iekarināt tās kabatiņas, arÄ« perforēt perfokartes. Visas tās lietas… Bija interesanti. Pamazām sāka parādÄ«ties personālie datori, uz kuriem apguvām programmēŔanu un visu ar to saistÄ«to.

Skolas laikā nereti gadÄ«jās, ka pie manis vērsās klases biedri, un es viņiem skaidroju fizikas vai matemātikas lietas. Es tās labi sapratu, spēju paskaidrot, un man tas patika. Pēdējā, vienpadsmitajā klasē notika tradicionālā skolotāju diena, kad vecāko klaÅ”u skolēni mazākajiem pasniedz kādu mācÄ«bu priekÅ”metu. Es piektklasniekiem vadÄ«ju fizikas stundu. Tā bija pirmā reize, kad sajutu reālu kaifu par to, kā ir bÅ«t auditorijas priekŔā, stāstÄ«t, skaidrot un arÄ« to, ka tas man patieŔām izdodas. Noslēguma anketās daži bērni bija ierakstÄ«juÅ”i – es gribētu tādu skolotāju kā jÅ«s. Viss beidzās ar to, ka iestājos studēt Latvijas Universitātē Fizikas un Matemātikas fakultātē un izvēlējos tieÅ”i fizikas pedagoÄ£iju. PedagoÄ£iskā darbÄ«ba – skaidroÅ”anas lieta mani fascinēja.

Kā radās Tava interese par psiholoģiju?

Tas bija interesanti. Reizēm es cilvēkiem skaidroju ne tikai fizikas lietas, bet arÄ« kaut ko par dzÄ«vi, protams, savā pusaudža izpratnē, kāda nu man tā toreiz bija. Diezgan bieži provokatoriskā veidā apÅ”aubÄ«ju uzstādÄ«jumus, kad kāds sacÄ«ja, ka visi tādi ir slikti vai Ŕādi ir slikti. Tad es tādā sokrātiskā manierē uzdevu jautājumu: ā€œBet, vai ir tā, vai varbÅ«t arÄ« Å”itā?ā€

Atceros, vidusskolas laikā pie manis nonāca grāmata Laodzi ā€œSacerējums par Dao un Deā€. Es to lasÄ«ju, lasÄ«ju, lasÄ«ju un biju absolÅ«tā sajÅ«smā. Toreiz nezināju ne, kas tas ir, ne, par ko ir, bet jutu, ka mani tā lieta uzrunā. No galvas zinu joprojām citēt: ā€œDao, ko iespējams apjēgt, nav mūžīgi esoÅ”ais dao.ā€ Viļņa Zariņa tulkojums gan ir ļoti kritizēts, bet, neskatoties uz to, patiesÄ«ba, kas ietverta vārdos, ir tik spēcÄ«ga, ka to ir neiespējami sabojāt ar sliktu tulkojumu. LÄ«dzÄ«gi, kā tas ir ar BÄ«beles tekstiem – patiesÄ«ba ir tik jaudÄ«ga, ka to nevar samaitāt ar interpretācijām, tā spiežas cauri visiem uzslāņojumiem. Protams, tagad es varu par to runāt citā lÄ«menÄ«, bet toreiz vienkārÅ”i lasÄ«ju un citēju. Tās arÄ« bija lietas, par kurām man patika runāt ar cilvēkiem.

Mācoties fiziku, pirmajos gados mums bija arÄ« daži psiholoÄ£ijas un filozofijas priekÅ”meti, un vienā brÄ«dÄ« sapratu, ka tie man arÄ« ārkārtÄ«gi interesē. Sāku pētÄ«t iespējas pāriet uz Filozofijas fakultāti, pat devos kādus papÄ«rus kārtot, bet slinkums guva virsroku, un Å”o ieceri lÄ«dz galam nenovedu. Vēlāk, pēc septiņiem vai deviņiem gadiem vienu gadu nomācÄ«jos filozofijas maÄ£istrantÅ«rā. KlausÄ«jos Juri Rubeni, Maiju KÅ«li, citus filozofus, sēdēju bibliotēkā, lasÄ«ju klasiskos tekstus un mēģināju tos izprast.

ApgÅ«stot filozofiju, mani visvairāk uzrunāja priekÅ”mets, ko pasniedza profesors Alfrēds Polis. PrecÄ«zu kursa nosaukumu gan vairs neatceros. Studiju biedri teica, ka tas priekÅ”mets ir pilnÄ«gs sviests un arÄ« pasniedzējs ir pilnÄ«gi garām, bet man viņŔ ļoti patika, likās, ka tas, ko viņŔ stāsta, ir ārkārtÄ«gi interesanti. Gala pārbaudÄ«jums pie profesora Poļa bija tāds – vajadzēja izvilkt eksāmena biļeti un diskutēt. VienkārÅ”a atrakstīŔanās nebija iespējama. Viss notika kā krievu parunā: ā€œDomē bajāriem jārunā, nevis jālasa no lapiņas, lai katra muļķība bÅ«tu pamanāma. (Š‘Š¾ŃŃ€Š°Š¼ в Š”ŃƒŠ¼Šµ Š³Š¾Š²Š¾Ń€ŠøŃ‚ŃŒ не по писаному, Габы Š“ŃƒŃ€ŃŒ кажГого виГна была!)ā€ RespektÄ«vi, katrs stulbums vai viedums bija kā uz delnas. Pasniedzējs studentiem nepatika, jo izgaismoja, ka tie neko nejēdz. Atminos, ka man viņŔ teica – esot sajÅ«ta, ka es saprotot, par ko mēs runājam. Un tieŔām tā bija – man viss patika un ļoti interesēja. Bet dzÄ«ve iegriezās kā iegriezās, un radās sānsoļi…

Kur tie veda?

Sāku strādāt par grafisko dizaineri un maketētāju poligrāfijā un reklāmas aÄ£entÅ«rās – biju datoriÄ·is-mākslinieks. Tas bija sānsolis uz dažiem gadiem deviņdesmitajos. Pēcāk kādu brÄ«di strādāju personāla vadÄ«bā. Visādi sānsoļi ir bijuÅ”i lÄ«dz brÄ«dim, kad atgriezos pie tā, kas mani patieŔām interesē, proti, cilvēks un psiholoÄ£ija. Pēc piecu gadu pārtraukuma atgriezos Latvijas Universitātē un atsāku mācÄ«ties – pabeidzu fizmatus un iestājos psihologos.

Jaunās studijas bija entuziasma pilnas?

Jā! Tā kā biju nācis no reklāmas nozares, domāju, ka mani interesē tieÅ”i patērētāju psiholoÄ£ija, bet tādas specifiskas nozares nebija. ArÄ« mana interese par reklāmu nebija patiesa. Rezultātā pamazām aizvirzÄ«jos uz klÄ«nisko psiholoÄ£iju, tad no tās uz psihoterapiju. Atceros vienu brÄ«di, kad entuziasma pilns devos pie profesora Viestura Reņģes un prezentēju ideju, ka es varētu kā priekÅ”metu pasniegt apziņas psiholoÄ£iju. Aizvien vēl datorā glabājas uzmetums kursa saturam. ViņŔ toreiz Ä«sti nesaprata, par ko taisos runāt un kas vispār ir apziņas psiholoÄ£ija. Apziņa kā koncepts viņam bija sveÅ”s. Skaidroju, ka eksistē dažādi apziņas stāvokļi, biju sameklējis literatÅ«ru, kur psihologi par to runā, bet profesors teica, ka tie nav psiholoÄ£ijas koncepti, un Ŕī iecere neattÄ«stÄ«jās.

IzmācÄ«jos vienu psihoterapiju, otru, sāku mācÄ«ties treÅ”o un tā psihoterapijas nozarē biju lÄ«dz pat 2018.gada 1. janvārim. Sapratu, ka neesmu ļoti labs terapeits — dažādu iemeslu dēļ, piemēram, tāpēc, ka man patÄ«k paskaidrot, bet psihoterapijā tas nav gluži labākais piegājiens. Citur tas ir labs, bet ne psihoterapijā. Saprotot, ka manu intereÅ”u centrā ir jautājums par apziņu, apzinātÄ«bu, par garÄ«gajām praksēm, kā arÄ« man tuvāka ir skaidroÅ”ana un mācīŔana, izstājos no visām profesionālajām biedrÄ«bām. Paralēli ir vēl citi iemesli, varu paskaidrot tikai par tiem, kurus apjēdzu. ArÄ« tas, ko stāstu tagad, ir tikai stāsts nevis absolÅ«ta patiesÄ«ba, tas ir tikai mans viedoklis par notikumiem, atmiņas, mans ierobežotais redzējums no Ŕī punkta par to, kas un kā ir bijis.

Lieta, ko aizvien mācos, ir ļauties un neiespringt ar saviem plāniem. Esmu neskaitāmas reizes pieredzējis, ka man ir plāns, bet dzÄ«ve noliek lietas citādi — un ir jāatlaiž savi plāni un jāpieņem notiekoÅ”ais.

Cilvēks plāno, Dievs dara?

Jā, bet nav jau divu. Dieva prāts ir mans prāts. Dievam nav citu roku kā tikai manējās, un Dievam nav cita prāta kā tikai manējais, un nav citu acu kā tikai manējās. Vai mÅ«sējās. Redzu, kā dzÄ«ve mani ved vai, citiem vārdiem, dzÄ«ve vienkārÅ”i notiek.

Kā radās Apzinātības un Miera prakse? Bija kāds īpaŔs pagrieziena punkts?

Sēžot laukos zem koka, spontāni atnāca doma – ApzinātÄ«bas un Miera prakse. SaÄ«sinājumā AUM – pirmā, universālā skaņa aum. Tā, tāpat kā citas lietas, vienkārÅ”i atnāca, nav tāda viena pagrieziena punkta.

Šobrīd Tu pats praktizē, gan arī citiem māci apzinātību. Ko īsti nozīmē praktizēt apzinātību?

ApzinātÄ«bai ir divas sadaļas – viena ir uzmanÄ«bas un prāta trenēŔana, otra ir prāta tikumu kultivēŔana. Viens no prāta tikumiem ir pieņemÅ”ana un atlaiÅ”ana. ArÄ« piedoÅ”ana, pateicÄ«ba, uzticēŔanās, ļauÅ”anās – tie ir tādi prāta tikumi jeb attieksmes. Pārsvarā ikdienā kultivējam pretējās – neuzticēŔanos, neļauÅ”anos, bailes, dusmas, kontrolēŔanu, un tās liedz brÄ«vi ļauties dzÄ«ves plÅ«dumam. Lai attieksmes mainÄ«tu, ir vajadzÄ«gs mierÄ«gs un ass prāts, kas pamana – ahā, te mana vecā attieksme darbojas. Kad prāts ir mierÄ«gs, tas cilvēkam ļoti palÄ«dz, jo ļauj ieraudzÄ«t netikumus. Prāta nomierināŔna pati par sevi daļēji atbrÄ«vo no netikumiem, bet ar to vien nepietiek, vajag arÄ« tikumus kultivēt.

Praktizējot apzinātÄ«bu, pienāk brÄ«dis, kad ir jāpieņem ļoti dziļŔ lēmums uzticēties dzÄ«vei vai, kā citi saka – uzticēties Dievam. Fundamentāli tas ir viens un tas pats. Tie vārdi ir ļoti patiesi, bet interpretācijās bieži vien mēdz pielikt klāt visu ko lieku. Bet tā ir fundamentāla uzticēŔanās – Tavs prāts lai notiek kā debesÄ«s, tā virs zemes. Tā dziļā uzticēŔanās un ļauÅ”anās.

Redzu, ka dzÄ«ve caur visādiem sānsoļiem un eksperimentiem man palÄ«dz, un tas man patÄ«k. Noder gan datorgrafiÄ·a pieredze, gan arÄ« tas, ka nav sveÅ”a tehniskā puse. Pieredze fizikas jomā ļauj labāk saprast ar nozari saistÄ«tus tekstus. Tādu racionālo matemātisko, zinātnisko domāŔanu kaut kādā lÄ«menÄ« esmu apguvis un pats arÄ« Zigmunda Freida universitātē VÄ«nē pasniedzis zinātniskās pētniecÄ«bas metodoloÄ£iju. Redzu, ka zinātniskais piegājiens un prāts kā galvenais tā instruments vai zinātne kā galvenais prāta pielietojuma lauks, ir ļoti ierobežoti, vienpusēji un nebÅ«t nevar kalpot par universālu rÄ«ku. Ar zinātni nav iespējams saprast dzÄ«vi. Praktiskā lÄ«menÄ«, lai izdgudrotu datoru, telefonu vai uzbÅ«vētu ēku, bez zinātnes nevar, bet tā nav visa dzÄ«ve. MÅ«slaiku cilvēki domā, ka tikai zinātne sniegs atbildes uz visiem jautājumiem. Manuprāt, tā ir kļūdaina domāŔana, jo viņi nelieto to paÅ”u zinātnisko piegājienu, lai ieraudzÄ«tu zinātnes ierobežojumus. Kā ar zinātnisku loÄ£iku var saprast gleznas skaistumu? IndieÅ”u jogs un mistiÄ·is Sadhguru sacÄ«ja, ka ir jāsaprot, kurā vietā lietot loÄ£iku. Ja uz jebkuru brÄ«niŔķīgu lietu paskatÄ«simies loÄ£iski, mēs to iznÄ«cināsim. BrÄ«niŔķīgs skaņdarbs, brÄ«niŔķīga sieviete, brÄ«niŔķīgs ēdiens vai brÄ«niŔķīgs jebkas – tur nav loÄ£ikas. Zinātnisku loÄ£iku nevar lietot attiecÄ«bā uz brÄ«niŔķīgām lietām. Tā ir cita dimensija.

Tomēr cilvēki mēģina saprast dzÄ«vi un sevi, uzdodot jautājumus, kāpēc notiek tā, kā notiek…

Tas ir zinātniskais prāts, kas uzdod jautājumu, kāpēc notiek tas, kas notiek. Ir nosacÄ«ti divas pasaules, kurās varam sniegt atbildi uz Å”o jautājumu – viena ir fiziskā pasaule, otra ir cilvēciskā jeb psiholoÄ£iskā. Fiziskajā pasaulē jautājumu par cēloņiem un sekām varam ļoti labi atbildēt, bet problēma parādās brÄ«dÄ«, kad pārceļamies uz cilvēcisko pasauli. Tur atbildes kļūst arvien izplÅ«duŔākas, neskaidrākas un patiesÄ«bā arÄ« neticamākas. VienkārÅ”s piemērs – es vēlos tēju un palÅ«dzu, lai tu uzliec vārÄ«ties Å«deni, bet tu to neizdari. Prasu, kāpēc Å«dens ir auksts? Tu atbildi – tāpēc, ka es viņu neuzliku uz uguns. Tā ir fiziskā pasaule, tajā nav strÄ«du, viedokļu, diskusiju, ir vienkārÅ”i secinājumi jeb faktu konstatācija – jebkurÅ” Å«dens, neuzlikts uz uguns, bÅ«s auksts. Prasu tālāk – kāpēc tu neuzliki? Atbildi – aizmirsu. Å eit ir pāreja no fiziskās pasaules uz psiholoÄ£isko, kura atbild, kāpēc notika tā, kā notika. Tu sniedz loÄ£isku, subjektÄ«vu atbildi, un man ar to var pietikt. Jautājums, vai tā ko paskaidro pēc bÅ«tÄ«bas? Nepaskaidro. Tāpēc lÅ«dzu paskaidrojumu un prasu treÅ”o jautājumu – kāpēc tu aizmirsi, mēs taču bijām sarunājuÅ”i? Tad tu nāc klajā ar savu stāstu par kaut ko. Piemēram, tāpēc, ka iekriti televizorā, tāpēc, ka piezvanÄ«ja telefons, tāpēc, ka biji apvainojusies uz mani par pagājuÅ”o reizi, kad es tev neuztaisÄ«ju tēju. Iedomājies, cik ir atbilžu variantu uz Å”o jautājumu! Cilvēkam ir jābÅ«t ļoti apzinātam, lai viņŔ varētu sniegt kaut cik jēdzÄ«gu atbildi. Bet jebkurā gadÄ«jumā paliek jautājums, vai sniegtā atbilde ir patieŔām galējā.

Psiholoģiskajā pasaulē galējas atbildes nav iespējamas?

Tur jau tā lieta – tikko ieejam cilvēciskās motivācijas jomā, kur jārod atbildes, kāpēc kāds kaut ko dara vai nedara, atbildes kļūst nelietojamas, tās ir iespējamas tikai nosacÄ«tÄ«bas lÄ«menÄ«. Varu apstāties pie tā, ka ā€œaizmirsiā€ un teikt – labi, nākoÅ”reiz neaizmirsti! Pēc bÅ«tÄ«bas atbilde pati par sevi neko nepaskaidro, es vienkārÅ”i apstājos brÄ«dÄ«, kad liekas – pietiek. Bet, vai kaut ko esmu patieŔām sapratis? Å ai ziņā, kad cilvēki grib saprast kaut ko par sevi, tur neko nevar saprast. Paskaties, kāpēc man radās ideja, ka gribu kļūt par konduktoru! Tāpēc, ka ieraudzÄ«ju standziņas. Bet, kāpēc tās standziņas mani uzrunāja? Nav atbildes. Es varu pateikt, ka mani uzrunāja standziņas, un tu teiksi – ā, skaidrs. Bet, vai tas kaut ko paskaidro? Kāpēc viena glezna uzrunā, otra neuzrunā, viens cilvēks uzrunā, otrs neuzrunā, viena sieviete Å”obrÄ«d uzrunā, bet agrāk neuzrunāja vai agrāk neuzrunāja, bet tagad sāk uzrunāt? Kāpēc tā notiek, kurÅ” to var pateikt? Manuprāt, tur nav atbildes. Mans lielākais prieks un lieta, ko esmu iemācÄ«jies un turpinu mācÄ«ties, ir atslābt par Å”o – kāpēc notiek tā, kā notiek.

Kas ir pamatā veiksmīgām savstarpējām attiecībām?

Nevajag fokusēties uz attiecÄ«bām, bet domāt par sevi – par to, kā es reaģēju uz lietām. VienÄ«gais, kas nosaka, vai esmu vai neesmu laimÄ«gs, ir mana reakcija. Mana atbildÄ«ba ir rÅ«pēties par to, lai bÅ«tu laimÄ«gs. Ja man ko pasaka vai izdara, tad es rÅ«pējos par to, lai neapvainotos, un tas ir mans ieguldÄ«jums attiecÄ«bās – tikt ar sevi, savām interpretācijām un iekŔējo pasauli galā.

Ä»oti bieži gribam tikt galā ar to, kas notiek iekÅ”pusē, mainot ārpusi – man nepatÄ«k tas, ko saki, tāpēc es tevi kaut kā izolēŔu vai transformēŔu, lai tu nesaki to, ko man nepatÄ«k dzirdēt. Cilvēki slinko, nestrādā ar savu iekŔējo pasauli, jo uz ārpusi ir vieglāk – tur var novelt atbildÄ«bu.

IekÅ”pusē neviens nevar palÄ«dzēt, tur paÅ”am ar saviem tarakāniem ir jātiek galā. Ierasti mēs tiem ļaujam dzÄ«vot un piekārtojam ārpasauli, lai tarakāniem nebÅ«tu iebildumu. Kaut kādā mērā tas darbojas, bet lÄ«dz vienai robežai. Fiziskajā pasaulē strādā – gribu, lai ir silts Å«dens, uzlieku to uz uguns, un tas ir silts. PsiholoÄ£iskajā pasaulē fundamentālais risinājums vienmēr ir iekÅ”pusē.

Kā iemācÄ«ties tikt galā ar iekŔējām attieksmēm?

Pirmkārt, apzinātÄ«ba un atvērtÄ«ba paskatÄ«ties uz lietām mazliet citādi. TrÅ«kuma ideja ir tikai doma, kurai esam noticējuÅ”i. Viens no apzinātÄ«ba prakses secinājumiem ir – netici savām domām, jo domas nav realitāte.Ā Tas, kam noticam, ļoti, ļoti spēcÄ«gi iespaido mÅ«su dzÄ«vi. NepiecieÅ”ams saprast, ka ir divas pasaules — fiziskā pasaule, kuru redzam, un ir domu jeb reakciju pasaule, kuru pieredzam. Nav tā, ka tas, kas notiek fiziskajā pasaulē, nosaka mÅ«su domas. Es varu domāt jebko par jebko un jebkuru lietu vertēt jebkā. BrÄ«dÄ«, kad apzinos Å”o brÄ«vÄ«bu, varu adekvāti reaģēt uz situāciju.

Vai, Tavuprāt, Å”odien cilvēki mazāk slinko un velta vairāk laiku darbam ar sevi?

Esmu ļoti uzmanÄ«gs, runājot par kādām globālām tendencēm. Mēs dzÄ«vojam savos informācijas burbuļos un pat nezinām, kas notiek blakus. Piemēram, man bija liels pārsteigums, kad uzzināju, ka, pēc Valsts Ieņēmumu Dienesta datiem par alkohola apriti 2017. gadā Latvijas patērētāju vidÅ«, vispopulārākais alkoholiskais dzēriens ir koteilis Cēsu Džons. Kāds cits, piemēram, es dzÄ«vo savā informācijas burbulÄ«, kur Å”o pat neuzskata par dzērienu un, ieejot veikalā, nepamana un neapsver jebkādā situācijā to iegādāties. Es pamanu konjakus, vÄ«nus, zinu, ka ir Ŕņabis, vēl kādi dzērieni – tie manā redzeslokā eksistē, bet ir arÄ« alus divlitru pudelēs, par kuru es neko nezinu, un izrādās, ka eksistē arÄ« tāds kokteilis Cēsu Džons, kas ir pārdotākais alkoholiskais dzēriens Latvijā. Å is piemērs rāda, cik dažādi esam informēti par to, kas pasaulē notiek. Apgalvojot, ka pasaulē kaut kas notiek tā vai savādāk, jābÅ«t ļoti uzmanÄ«giem un jāapzinās, ka katram ir sava informatÄ«vā telpa – politiÄ·iem sava, masu mediju patērētājiem sava. Katrs dzÄ«vojam savos burbuļos. Kontakts ar pasauli ārpus burbuļa ir ārkārtÄ«gi maziņŔ – mēs pat neapjauÅ”am, ka cilvēki staigā pa tām paŔām ielām, iepērkas tajos paÅ”os veikalos, brauc vienā trolejbusā, bet dzÄ«vo pilnÄ«gi citās pasaulēs. Fiziskā lÄ«menÄ« tās satiekas bez problēmām – deg sarkanais, apstājamies, iedegas zaļais, abi ejam. Fiziskā pasaulē mēs esam blakus, ne-fiziskā ļoti grÅ«ti, ļoti reti un ar lielu Å”oku – kā manā gadÄ«jumā ar kokteili Cēsu Džons.

Kā Tu teiktu, kas ir Dzīves Virzītājspēks?

Tavs jautājums arÄ« nāk no tādas zinātniskas puses. Ja kaut kas virzās, tātad ir spēks, kas virza – tas ir zinātnisks piegājiens. Piemēram, iedomājies automaŔīnu – tai ir riteņi, stÅ«re, bagāžnieks – tie to nevirza, bet kas virza? Teiksi – dzinējs. Labi, dzinējs virza. Bet, kas virza dzinēju? Labi, degviela. Kas ir degvielā? Degvielā ir molekulas. Kas ir molekulas, kas notiek procesā? Tur notiek iekÅ”dedzes process – tātad tas ir tas, kas virza automaŔīnu uz priekÅ”u. Intelekts visu Ŕķeļ gabalos. Lietojam vārdu salikumu ass prāts, un tieŔām prāts ir kā ass nazis, kā skalpelis, ar kuru dala sastāvdaļās – nevis viena vesela maŔīna, bet maŔīna, kas sastāv no daudz dažādām sastāvdaļām – gan bÅ«tiskām, gan nebÅ«tiskām. Riteņi, stÅ«re, bagāžnieks nav bÅ«tiski, lai runātu par virzÄ«tājspēku, bet bez dzinēja nekas nenotiks, automaŔīna viennozÄ«mÄ«gi nevirzÄ«sies. SaŔķeļot un sakot, ka ir dzÄ«ve un ir tās virzÄ«tājspēks, tu no visas dzÄ«ves izdali kaut kādu mazu gabaliņu laukā. Es to tā neredzu. DzÄ«ves virzÄ«tājspēks ir pati dzÄ«ve, nav atseviŔķas daļas, kas to virza. Tai paŔā laikā var izveidot kādus modeļus un mēģināt definēt, kas virza.

Kādi varētu būt Dzīves Virzītājspēka modeļi?

Es teiktu, ka viens no negatÄ«vajiem virzÄ«tājspēkiem ir nepilnÄ«bas sajÅ«ta. JÅ«tos nepilnÄ«gs, gribu kļūt pilnÄ«gs, tāpēc eju pilnveidoties — mācÄ«ties, uzzināt, pilnveidoties fiziski, personiski, intelektuāli, garÄ«gi, un tas nodroÅ”ina virzÄ«bu. Kāpēc tā Ŕķiet? Tāpēc, ka man ir iestāstÄ«juÅ”i, ka vēl neesmu gatavs, ka vajag vēl sagatavoties – vajag augstāku izglÄ«tÄ«bu, sertifikātu, nezin, cik kilogramus vai centimetrus, vajag vēl čakras patÄ«rÄ«t vai ko citu un jebkādā jomā. Visas, ko nosaucu, ir tikai dekorācijas, process ir viens un tas pats – cilvēks jÅ«tas nepilnÄ«gs un vēlas sasniegt pilnÄ«bu. Bet pilnÄ«ba ir tikai ideja, kurai esam noticējuÅ”i, ideja, kura nav patiesa, jo pilnÄ«gi esam jau paŔā sākumā. Bērns piedzimst pilnÄ«gs un tāds ir visu laiku. ViņŔ ir pabeigts, bet ne tādā nozÄ«mē, ka sastindzis. Pabeigts tādā ziņā, ka ir vesels, piepildÄ«ts, pietiekams.

Cita izpausme nepilnÄ«bas sajÅ«tai ir iekāre — ļoti skaista un erotiska forma.

Liekas, cik skaisti ir iekārot, bet problēma ir, ka tā dara prātu nemierÄ«gu un attālina no laimes sajÅ«tas. Ja gribam mieru, laimi un harmoniju, tad, manuprāt, vienÄ«gais veids, kā to sasniegt, ir nomierināt prātu. Jautājums, ko cilvēks vērtē augstāk – to saldumiņu, uzbudinājumu un visu, kas tam seko, vai mieru un iekŔēju lÄ«dzsvaru.

Ja cilvēks grib izbaudÄ«t, tad vajag iekārot – tas jau nav nekas slikts! Tikai iekāre nekur neved, tā virzās pa riņķi – gribu – dabÅ«ju – gribu – dabÅ«ju, un tā visu laiku. Tas ir nebeidzamais stāsts.

Runājot par pozitÄ«vajiem dzÄ«ves virzÄ«tājspēkiem, redzu, ka tie ir divi.Ā Pirmais — visi vēlas bÅ«t laimÄ«gi. Cilvēkiem atŔķiras idejas par to, kā tieÅ”i var sasniegt laimi un kas tam nepiecieÅ”ams, bet… vēlme bÅ«t laimÄ«giem piemÄ«t mums visiem. VienkārŔākajā lÄ«menÄ« Ŕī vēlme izpaužas kā — justies labi, tāpēc tiecamies pēc tā, kas rada labo sajÅ«tu. Vairums cilvēku pie tā arÄ« paliek — tiecoties pēc lietām, pieredzēm, cilvēkiem, kuri rada labu sajÅ«tu. Å Ä« tiekÅ”anās rada motivāciju strādāt, sasniegt, paveikt – ja vēlies, to var uzskatÄ«t arÄ« par dzÄ«ves virzÄ«tājspēku. Bet daļa cilvēku, ievērojot, ka lietas, cilvēki, situācijas nav tās, kas var sniegt paliekoÅ”u laimes sajÅ«tu, vēlas meklēt dziļāk, un meklējums vērÅ”as sevÄ« – iekÅ”up. Tur, kur ir avots nepārejoÅ”ai laimei, kur tas vienmēr ir bijis un pacietÄ«gi gaidÄ«jis, Ā kad reiz beigsim meklēt ārpusē un vērsÄ«sim savu skatu iekÅ”up.Ā Savukārt, otrs — cilvēki vēlas bÅ«t brÄ«vi. Kaut kas mÅ«sos visos ir tāds, ka jÅ«tamies slikti tad, kad esam ierobežoti, un vēlamies pārvarēt ierobežojumus — fiziskos, kā pārvietoÅ”anās brÄ«vÄ«ba, finansiālos, psiholoÄ£iskos, kā vārda brÄ«vÄ«ba, zināŔanu, kā zinātniskā izpēte un izglÄ«tÄ«ba. Vēlamies izdarÄ«t tā, lai varētu darÄ«t vairāk, lai bÅ«tu neierobežoti. TieÅ”i tāpēc atņemt brÄ«vÄ«bu, piemēram, ielikt cietumā ir sods.Ā Bet Å”eit ir āķis — fiziskās pasaules ierobežojumi ir skaidri redzami, un to pārvarēŔana ir tehnikas jautājums, tomēr tie nav vienÄ«gie. Mums ir ļoti daudz psiholoÄ£isku ierobežojumu — bailes, kauns, domas un iedomas, uzskati par labo, pareizo, atļauto, uzskati, kas mums nepalÄ«dz bÅ«t brÄ«viem un laimÄ«giem. ApzinātÄ«bas prakse var palÄ«dzēt atbrÄ«voties arÄ« no Å”iem ierobežojumiem — no uzskatiem, kuri mÅ«s patur domu nebrÄ«vē.

Vēl varam raudzÄ«ties uz dzÄ«ves virzÄ«tājspēku arÄ«, uzdodot jautājumu – kāpēc esmu piedzimis un esmu tāds, kāds esmu? Ja ticam idejai, ka pasaulē nekas nenotiek nejauÅ”i, tad ir iemesls, kāpēc esmu tieÅ”i tāds, kāds esmu. Ja es esmu Ŕāds, tad ir kāda lieta, vieta, uzdevums, misija, kurai tieÅ”i es esmu vispiemērotākais cilvēks, jo tikai es varu to izdarÄ«t, vai tu esi vispiemērotākais cilvēks, jo tikai tev piemÄ«t konkrēts talants, redzējums, sapratne, izpratne, attieksme, interese. Visa dzÄ«ve – bērnÄ«bas pieredze, attiecÄ«bu, skolas, draugu pieredze, drāmas, kritumi un kāpumi, tuvinieki, vecāki – viss tevi gatavo, dod nepiecieÅ”amo fonu, lai tu varētu cilvēcei, pasaulei, dzÄ«vei pienest attiecÄ«go lietu. Manuprāt, aicinājums nav trÅ«kuma piepildÄ«jums. Tajā nav sajÅ«tas – man trÅ«kst un vajag. Cilvēks vienkārÅ”i izjÅ«tu milzÄ«gu prieku, laimi, piepildÄ«jumu tad, kad var sniegt to, kas viņŔ ir.

Tā būtu cilvēka esence?

Nezinu, ko tu domā ar vārdiem cilvēka esence. Angliski lieto vārdu callingĀ (aicinājums). To sauc arÄ« par dzÄ«ves jēgu vai misiju. Ja dzÄ«vē esi savā vietā, tad iestājas harmoniska piepildÄ«juma sajÅ«ta, un tā ir tāda pilnÄ«ga, gribas teikt, dieviŔķa sajÅ«ta. Es to piedzÄ«voju brÄ«dÄ«, kad kāds cilvēks kaut ko apjēdz, kad viņŔ ierauga vairāk, piedzÄ«vo sava veida atklāsmi. Man nav svarÄ«gi, ka tieÅ”i es to esmu paveicis. SvarÄ«gi ir, ka tas notiek. Pat, ja redzu, ka otrs cilvēks skaidro treÅ”ajam un tam ir rezultāts, izjÅ«tu tādu paÅ”u kaifu it kā skaidrojis bÅ«tu es pats. Domāju, ka tāpēc skolā skaidroju klasesbiedriem kubu Ŕķēlumus, tāpēc izvēlējos psihologa profesiju. Å obrÄ«d es to piedzÄ«voju arÄ« savās lekcijās, skaidrojot cilvēkiem viņus interesējoÅ”as lietas.

Vai varētu teikt, ka Tavs DzÄ«ves VirzÄ«tājspēks ir palÄ«dzēt paplaÅ”ināt izpratnes horizontus?Ā 

Jā, skaidrot un palÄ«dzēt. PedagoÄ£ijas un psiholoÄ£ijas pamatā ir palÄ«dzoÅ”o profesiju skaistā, bet ļoti viegli pārprotamā tendence glābt pasauli. Tā ir tāda Ŕķietami ļoti cēla vēlme, bet tā var ārkārtÄ«gi viegli aizvest neceļos. Pasaulei nav nekādas vainas, un to nevajag glābt. LaimÄ«gā kārtā redzu, ka mana motivācija glābt ir stipri mazinājusies. AtseviŔķiem cilvēkiem ir iespējams palÄ«dzēt, ja viņi paÅ”i to vēlas – varu piedāvāt metodes un zināŔanas, kas konkrētā situācijā spēj palÄ«dzēt un dot kādas atbildes, kas parāda Ä«sto virzienu. Ja nevēlas, arÄ« tas ir pilnÄ«gi ok!

Būt kā lukturītim?

Jā, būt kā lukturītim, kā bākai.