Kas, TavuprÄt, ir pieaugÅ”ana?
VÄrdam pieaugÅ”ana ir divas nozÄ«mes. Viena ir fizioloÄ£iskais vecums, kas ir tÄ«ri bioloÄ£isks faktors. MÄs piedzimstam, esam mazi zÄ«dainīŔi, tad izaugam lielÄki, paliekam vecÄki un beigÄs nomirstam. Otra nozÄ«me ir nobrieÅ”ana jeb attÄ«stÄ«ba, kas nav saistÄ«ta ar fizisko augÅ”anu. TÄ var notikt un var nenotikt. Ir mazi bÄrni, kas ir ļoti pieauguÅ”i, un ir pieauguÅ”ie, kas nebÅ«t tÄdi nav. Ne visiem gribas izaugt lieliem un bÅ«t pieauguÅ”iem. Nesen lasÄ«ju bÄrniem AstrÄ«das LindgrÄnas stÄstu āPepija GarzeÄ·eā, kura noslÄgumÄ Pepija nolemj, ka negrib pieaugt. KatrÄ vecuma posmÄ ir kÄdi labumi un ierobežojumi. BÄrni priecÄjas par to, ka nav jÄuzÅemas atbildÄ«ba. ViÅi var spÄlÄties, iztÄloties, dzÄ«vot fantÄziju pasaulÄ, un tas ir legÄli. TurpretÄ« pieauguÅ”ajiem ir jÄuzÅemas atbildÄ«ba – jÄrÅ«pÄjas par mÄjÄm, darbu, jÄpelna nauda un jÄdara sazin kas – visi tie pienÄkumi. Kad bÄrni to apjÄdz, saprot, ka negrib bÅ«t pieauguÅ”i, jo aizraujoÅ”Äk ir turpinÄt fantazÄt un rotaļÄties. Tas ir viens aspekts, kÄpÄc mÄdzam teikt, ka negribam pieaugt. DomÄju, ka mazam bÄrnam, esot dabÄ«gÄ stÄvoklÄ«, nav svarÄ«gs jautÄjums par pieaugÅ”anu, bet, nonÄkot saskarsmÄ ar lielajiem, tie viÅam iemÄca vienu fundamentÄlu lietu – tu vÄl nevari, jo esi mazs. Tas ir otrs aspekts, kÄpÄc tomÄr gribam pieaugt. BÄrniem iestÄstÄm ideju, ka viÅi ir mazi, nevarÄ«gi, kaut kÄ negatavi, nepilnÄ«gi un nenopietni. RezultÄtÄ cilvÄkÄ iesakÅojas doma – gribu pieaugt, varÄt, jo, kad būŔu liels, tad varÄÅ”u. VÄlme pieaugt ir sava veida tiekÅ”anÄs pÄc brÄ«vÄ«bas. BÄrna acÄ«m pieauguÅ”Ä statusÄ ir Ŕķietami vairÄk brÄ«vÄ«bas. TÄpÄc arÄ« gribam pieaugt, jo vÄlamies nebÅ«t ierobežoti, vÄlamies bÅ«t brÄ«vi.
PrÄtÄ nÄk epizode ar cukurÅ«deni no filmas āEmÄ«la nedarbiā un puikas saÅ”utuma pilnie vÄrdi: āKad man nav naudas, tad es nevaru dzert! Kad man ir nauda, tad nedrÄ«kstu! Kad tad, lai es dzeru?ā
Lasot bÄrniem priekÅ”Ä Joahima FrÄ«driha romÄnu āÄetrarpus draugiā, izdzirdÄju jautÄjumu ā kÄpÄc Äetrarpus? Skaidroju: āTÄpÄc, ka tur ir Äetri draugi un suns, un viÅi draudzÄjas, tÄpÄc ir Äetrarpus draugu.ā Kad stÄstÄ parÄdÄs pieauguÅ”ie un kÄds bÄrns ar viÅiem, tad bÄrnu skaita kÄ pusi. Cik esam? TrÄ«s ar pusi. TÄ pusÄ«te ir viens bÄrns. Tas nozÄ«mÄ, ka bÄrns nav tÄ Ä«sti vÄrÄ Åemams, viÅÅ” vÄl neskaitÄs – viÅÅ” ir tikai puse no cilvÄka. Vai arÄ« ÄdnÄ«cÄ – cik jums Ädienus? TrÄ«s ar pusi. Lai arÄ« joks, bet kaut kur nogulsnÄjas ā es vÄl neskaitos, vÄl neesmu pa Ä«stam. ArÄ« bÄrnu biļetes vai bezmaksas ieeja pasÄkumÄ nozÄ«mÄ to paÅ”u. TÄ kÄ bÄrnam ir mazÄks Ä·ermenis, viÅÅ” aizÅem mazÄk vietas, mazÄk apÄd, tad, identificÄjoties ar savu Ä·ermeni, bÄrni tÄ arÄ« jÅ«tas – mazÄk. Esam iemÄcÄ«juÅ”ies, iemÄcÄ«juÅ”i un turpinÄm mÄcÄ«t to nepilnÄ«bas ideju. TÄ turpinÄs dažÄdÄs formÄs un visos vecumos – vÄl neesmu pietiekoÅ”i gudrs, bagÄts, mierÄ«gs, neesmu pietiekoÅ”i profesionÄli atpazÄ«stams, smuks un tÄ jebkurÄ jomÄ. TrÅ«kuma ideja ir fundamentÄli nepatiesa, tÄ dzÄ«vo tikai mÅ«su prÄtos, jo dabÄ nekÄ nepietrÅ«kst. PasaulÄ nekÄ nepietrÅ«kst, pietrÅ«kst tikai mÅ«su prÄtos.
Kaut kÄ attÄ«stÄ«bai tomÄr jÄnotiek?Ā
BÄrns sÄk ar sagatavoÅ”anos skolai, un tas nozÄ«mÄ, ka viÅÅ” ir negatavs. Kad beidz sagatavoties un sÄk iet skolÄ, atkal ir negatavs, jo jÄgatavojas mÄcÄ«ties rakstÄ«t, velkot lÄ«nijas, jo burtus vÄl nav gatavs mÄcÄ«ties rakstÄ«t. Tad viÅÅ” nav gatavs lasÄ«t tekstus, ir gatavs lasÄ«t tikai burtiÅus. MÄcÄs burtiÅus, lai bÅ«tu gatavs lasÄ«t zilbes, tad gatavojas lasÄ«t vÄrdus, lai bÅ«tu gatavs lasÄ«t teikumus, tad gatavojas lasÄ«t teikumus, lai bÅ«tu gatavs lasÄ«t tekstus. Visa dzÄ«ve tiek pavadÄ«ta gatavojoties ā kontroldarbam, nÄkamai klasei, skolas beigÅ”anai, iestÄjeksÄmeniem, nÄkamiem eksÄmeniem, nÄkamai skolai, profesijai. Pirmos divdesmit mūža gadus cilvÄks pavada stÄvoklÄ«, kur viÅam nepÄrtraukti tiek potÄts, ka viÅÅ” vÄl nav par pilnu Åemams. Ja visu laiku praktizÄ ideju ā es vÄl neesmu pietiekoÅ”s, gana labs un gatavs, to ļoti labi iemÄcÄs. Pabeidzot augstskolu, izvÄloties profesiju, tas turpinÄs, jo, aizejot darbÄ, pieredzÄjuÅ”ie kolÄÄ£i saka – neskatoties uz to, ka tev ir atbilstoÅ”a izglÄ«tÄ«ba, tu vÄl esi jauns, zaļŔ gurÄ·is un nekÄ nejÄdz.
Var teikt, ka esam profesionÄļi sagatvoÅ”anÄs jomÄ ā mÄs nepÄrtraukti gatavojamies dzÄ«vei, bet dzÄ«vot tÄ arÄ« Ä«sti nemÄkam.
Vai par dzÄ«vi kÄdÄs kategorijÄs vispÄr bÅ«tu iespÄjams domÄt, ka tÄ kÄdÄ brÄ«dÄ« bÅ«tu gatava?
Tur jau tas paradokss ir ā dzÄ«ve ir gatava visu laiku. DzÄ«ve ir jau gatava, kamÄr mÄs tai tikai gatavojamies. DzÄ«ve nevienÄ brÄ«dÄ« nav mazÄka dzÄ«ve, neÄ«stÄ dzÄ«ve vai izmÄÄ£inÄjuma dzÄ«ve. TÄ ir Ä«sta, tÄ pati vienÄ«gÄ, Ä«stÄ dzÄ«ve, kas notiek visu laiku.
Atliek vien nodoties piedzÄ«vojumam…
JÄ, dzÄ«ves uzdevums nav viÅu nodzÄ«vot, bet piedzÄ«vot.
Vai atceries, par ko gribÄji kļūt, kad izaugsi liels?
Bija visÄdas smieklÄ«gas idejas. Manas fantÄzijas par profesijÄm bija saistÄ«tas ar atribÅ«tiem… PiemÄram, vilcienÄ bija konduktori, un viÅiem bija tÄdas ļoti skaistas nerÅ«sÄjoÅ”Ä tÄrauda knaiblÄ«tes, ar kurÄm spieda biļetÄs caurumiÅus. TÄs mani ÄrkÄrtÄ«gi fascinÄja, tÄpÄc gribÄju kļūt par vilciena kontrolieri, lai arÄ« man tÄdas bÅ«tu un varÄtu ar skaistu knikŔķi izkniebt tos caurumiÅus. TaksometrÄ bija skaitÄ«tÄjs, kuru pagriežot, tas tikŔķÄja, cipariÅi mainÄ«jÄs, un es sapÅoju, ka gribÄtu bÅ«t taksometra vadÄ«tÄjs, lai man bÅ«tu pieeja tÄdam aparÄtam, kuru es varÄtu griezt un tikŔķinÄt, kad vien iegribas. TakÅ”i tolaik bija Volgas, un tie bija lieli, komfortabli auto. Mums Ä£imenÄ nebija maŔīnas, un, kad sanÄca braukt taksometrÄ, tur vienmÄr bija tik silti, Ärti un patÄ«kami. Tas saistÄ«jÄs ar tÄdu atribÅ«tu kÄ komforts. VÄl gribÄju bÅ«t vilciena vadÄ«tÄjs. Neatceros argumentus, kÄpÄc, bet kaut kas arÄ« ar to braukÅ”anu patika. Atminos, reiz kÄdÄ stacijÄ stÄvÄja preÄu vilciens, un es devos runÄt ar maŔīnistiem, stÄstÄ«ju, ka man ļoti interesÄ vilcieni. ViÅi draudzÄ«gi izrÄdÄ«ja vilcienu, visas podziÅas, lÄ«dz teica ā piedod, mīļais draugs, lampiÅas ir iedeguÅ”Äs, mums jÄsÄk braukt, un tad man vajadzÄja kÄpt laukÄ. Bet tajÄ lielajÄ lokomotÄ«vÄ biju iekÄpis.
KÄ no bÄrnÄ«bas fantÄzijÄm nonÄci lÄ«dz nopietnajÄm izvÄlÄm?
Tas ceļŔ bija garÅ” un lÄ«kumains – ar virzÄ«bu un atgrieÅ”anos, soļiem un sÄnsoļiem, atkal virzÄ«bu un atgrieÅ”anos, sÄnsoļiem un atkal atgrieÅ”anos.
Mans tÄtis bÄrnÄ«bÄ Ä¼oti labi mÄcÄja paskaidrot, tÄ loÄ£iski un strukturÄti, un man ÄrkÄrtÄ«gi patika, kÄ viÅÅ” to dara. VienmÄr, kad ko nesapratu, gÄju pie tÄta pÄc skaidrojuma. ViÅam piemita pedagoÄ£isks talants. ViÅa tÄtis, mans vectÄvs, bija ļoti talantÄ«gs un entuziastisks skolotÄjs. Pat tad, kad kara laikÄ viÅam aizliedza mÄcÄ«t, vectÄvs turpinÄja pasniegt privÄtskolniekiem, un mazÄ lauku pilsÄtiÅÄ par to bija izpelnÄ«jies lielu atzinÄ«bu. Daudzi cilvÄki teikuÅ”i, ka arÄ« man piemÄ«t spÄja labi paskaidrot, un man paÅ”am arÄ« patÄ«k to darÄ«t. Tad nu radies tÄds minÄjums, ka Ŕī spÄja man ir mantojusies.
TÄtis bija sakaru inženieris un radioelektroniÄ·is, un arÄ« mani pusaudžu gados aizrÄva tÄs radio lietas. Atceros, mÄcÄ«jos vÄl OgrÄ, kad pamanÄ«ju RÄ«gas 20. vidusskolas sludinÄjumu, kurÄ bija teikts, ka uzÅem klasÄ ar fizikas, matemÄtikas, radioelektronikas un skaitļoÅ”anas tehnikas novirzienu. Tie bija atslÄgas vÄrdi – fizika, matemÄtika, skaitļoÅ”ana un radioelektronika. AizgÄju, pieteicos, un mani pieÅÄma. Tas bija 1986. gads – laiks, kad parÄdÄ«jÄs pirmie datori. MÄcÄ«jÄmies strÄdÄt ar skaitļotÄjiem – bija gan tie ar lentÄm, gan ar perfokartÄm. Viens skaitļotÄjs aizÅÄma veselu pagraba telpu. MÄcÄ«jos pareizi uzlikt to magnÄtisko lentu, iekarinÄt tÄs kabatiÅas, arÄ« perforÄt perfokartes. Visas tÄs lietas… Bija interesanti. PamazÄm sÄka parÄdÄ«ties personÄlie datori, uz kuriem apguvÄm programmÄÅ”anu un visu ar to saistÄ«to.
Skolas laikÄ nereti gadÄ«jÄs, ka pie manis vÄrsÄs klases biedri, un es viÅiem skaidroju fizikas vai matemÄtikas lietas. Es tÄs labi sapratu, spÄju paskaidrot, un man tas patika. PÄdÄjÄ, vienpadsmitajÄ klasÄ notika tradicionÄlÄ skolotÄju diena, kad vecÄko klaÅ”u skolÄni mazÄkajiem pasniedz kÄdu mÄcÄ«bu priekÅ”metu. Es piektklasniekiem vadÄ«ju fizikas stundu. TÄ bija pirmÄ reize, kad sajutu reÄlu kaifu par to, kÄ ir bÅ«t auditorijas priekÅ”Ä, stÄstÄ«t, skaidrot un arÄ« to, ka tas man patieÅ”Äm izdodas. NoslÄguma anketÄs daži bÄrni bija ierakstÄ«juÅ”i – es gribÄtu tÄdu skolotÄju kÄ jÅ«s. Viss beidzÄs ar to, ka iestÄjos studÄt Latvijas UniversitÄtÄ Fizikas un MatemÄtikas fakultÄtÄ un izvÄlÄjos tieÅ”i fizikas pedagoÄ£iju. PedagoÄ£iskÄ darbÄ«ba – skaidroÅ”anas lieta mani fascinÄja.
KÄ radÄs Tava interese par psiholoÄ£iju?
Tas bija interesanti. ReizÄm es cilvÄkiem skaidroju ne tikai fizikas lietas, bet arÄ« kaut ko par dzÄ«vi, protams, savÄ pusaudža izpratnÄ, kÄda nu man tÄ toreiz bija. Diezgan bieži provokatoriskÄ veidÄ apÅ”aubÄ«ju uzstÄdÄ«jumus, kad kÄds sacÄ«ja, ka visi tÄdi ir slikti vai Å”Ädi ir slikti. Tad es tÄdÄ sokrÄtiskÄ manierÄ uzdevu jautÄjumu: āBet, vai ir tÄ, vai varbÅ«t arÄ« Å”itÄ?ā
Atceros, vidusskolas laikÄ pie manis nonÄca grÄmata Laodzi āSacerÄjums par Dao un Deā. Es to lasÄ«ju, lasÄ«ju, lasÄ«ju un biju absolÅ«tÄ sajÅ«smÄ. Toreiz nezinÄju ne, kas tas ir, ne, par ko ir, bet jutu, ka mani tÄ lieta uzrunÄ. No galvas zinu joprojÄm citÄt: āDao, ko iespÄjams apjÄgt, nav mūžīgi esoÅ”ais dao.ā ViļÅa ZariÅa tulkojums gan ir ļoti kritizÄts, bet, neskatoties uz to, patiesÄ«ba, kas ietverta vÄrdos, ir tik spÄcÄ«ga, ka to ir neiespÄjami sabojÄt ar sliktu tulkojumu. LÄ«dzÄ«gi, kÄ tas ir ar BÄ«beles tekstiem – patiesÄ«ba ir tik jaudÄ«ga, ka to nevar samaitÄt ar interpretÄcijÄm, tÄ spiežas cauri visiem uzslÄÅojumiem. Protams, tagad es varu par to runÄt citÄ lÄ«menÄ«, bet toreiz vienkÄrÅ”i lasÄ«ju un citÄju. TÄs arÄ« bija lietas, par kurÄm man patika runÄt ar cilvÄkiem.
- Ansis Jurģis Stabingis 2018. gada 18. aprīlis
MÄcoties fiziku, pirmajos gados mums bija arÄ« daži psiholoÄ£ijas un filozofijas priekÅ”meti, un vienÄ brÄ«dÄ« sapratu, ka tie man arÄ« ÄrkÄrtÄ«gi interesÄ. SÄku pÄtÄ«t iespÄjas pÄriet uz Filozofijas fakultÄti, pat devos kÄdus papÄ«rus kÄrtot, bet slinkums guva virsroku, un Å”o ieceri lÄ«dz galam nenovedu. VÄlÄk, pÄc septiÅiem vai deviÅiem gadiem vienu gadu nomÄcÄ«jos filozofijas maÄ£istrantÅ«rÄ. KlausÄ«jos Juri Rubeni, Maiju KÅ«li, citus filozofus, sÄdÄju bibliotÄkÄ, lasÄ«ju klasiskos tekstus un mÄÄ£inÄju tos izprast.
ApgÅ«stot filozofiju, mani visvairÄk uzrunÄja priekÅ”mets, ko pasniedza profesors AlfrÄds Polis. PrecÄ«zu kursa nosaukumu gan vairs neatceros. Studiju biedri teica, ka tas priekÅ”mets ir pilnÄ«gs sviests un arÄ« pasniedzÄjs ir pilnÄ«gi garÄm, bet man viÅÅ” ļoti patika, likÄs, ka tas, ko viÅÅ” stÄsta, ir ÄrkÄrtÄ«gi interesanti. Gala pÄrbaudÄ«jums pie profesora Poļa bija tÄds – vajadzÄja izvilkt eksÄmena biļeti un diskutÄt. VienkÄrÅ”a atrakstīŔanÄs nebija iespÄjama. Viss notika kÄ krievu parunÄ: āDomÄ bajÄriem jÄrunÄ, nevis jÄlasa no lapiÅas, lai katra muļķība bÅ«tu pamanÄma. (ŠŠ¾ŃŃŠ°Š¼ в ŠŃме Š³Š¾Š²Š¾ŃŠøŃŃ Š½Šµ по ŠæŠøŃŠ°Š½Š¾Š¼Ń, Š“Š°Š±Ń Š“ŃŃŃ ŠŗŠ°Š¶Š“Š¾Š³Š¾ виГна Š±Ńла!)ā RespektÄ«vi, katrs stulbums vai viedums bija kÄ uz delnas. PasniedzÄjs studentiem nepatika, jo izgaismoja, ka tie neko nejÄdz. Atminos, ka man viÅÅ” teica – esot sajÅ«ta, ka es saprotot, par ko mÄs runÄjam. Un tieÅ”Äm tÄ bija – man viss patika un ļoti interesÄja. Bet dzÄ«ve iegriezÄs kÄ iegriezÄs, un radÄs sÄnsoļi…
Kur tie veda?
SÄku strÄdÄt par grafisko dizaineri un maketÄtÄju poligrÄfijÄ un reklÄmas aÄ£entÅ«rÄs – biju datoriÄ·is-mÄkslinieks. Tas bija sÄnsolis uz dažiem gadiem deviÅdesmitajos. PÄcÄk kÄdu brÄ«di strÄdÄju personÄla vadÄ«bÄ. VisÄdi sÄnsoļi ir bijuÅ”i lÄ«dz brÄ«dim, kad atgriezos pie tÄ, kas mani patieÅ”Äm interesÄ, proti, cilvÄks un psiholoÄ£ija. PÄc piecu gadu pÄrtraukuma atgriezos Latvijas UniversitÄtÄ un atsÄku mÄcÄ«ties – pabeidzu fizmatus un iestÄjos psihologos.
JaunÄs studijas bija entuziasma pilnas?
JÄ! TÄ kÄ biju nÄcis no reklÄmas nozares, domÄju, ka mani interesÄ tieÅ”i patÄrÄtÄju psiholoÄ£ija, bet tÄdas specifiskas nozares nebija. ArÄ« mana interese par reklÄmu nebija patiesa. RezultÄtÄ pamazÄm aizvirzÄ«jos uz klÄ«nisko psiholoÄ£iju, tad no tÄs uz psihoterapiju. Atceros vienu brÄ«di, kad entuziasma pilns devos pie profesora Viestura ReÅÄ£es un prezentÄju ideju, ka es varÄtu kÄ priekÅ”metu pasniegt apziÅas psiholoÄ£iju. Aizvien vÄl datorÄ glabÄjas uzmetums kursa saturam. ViÅÅ” toreiz Ä«sti nesaprata, par ko taisos runÄt un kas vispÄr ir apziÅas psiholoÄ£ija. ApziÅa kÄ koncepts viÅam bija sveÅ”s. Skaidroju, ka eksistÄ dažÄdi apziÅas stÄvokļi, biju sameklÄjis literatÅ«ru, kur psihologi par to runÄ, bet profesors teica, ka tie nav psiholoÄ£ijas koncepti, un Ŕī iecere neattÄ«stÄ«jÄs.
IzmÄcÄ«jos vienu psihoterapiju, otru, sÄku mÄcÄ«ties treÅ”o un tÄ psihoterapijas nozarÄ biju lÄ«dz pat 2018.gada 1. janvÄrim. Sapratu, ka neesmu ļoti labs terapeits ā dažÄdu iemeslu dÄļ, piemÄram, tÄpÄc, ka man patÄ«k paskaidrot, bet psihoterapijÄ tas nav gluži labÄkais piegÄjiens. Citur tas ir labs, bet ne psihoterapijÄ. Saprotot, ka manu intereÅ”u centrÄ ir jautÄjums par apziÅu, apzinÄtÄ«bu, par garÄ«gajÄm praksÄm, kÄ arÄ« man tuvÄka ir skaidroÅ”ana un mÄcīŔana, izstÄjos no visÄm profesionÄlajÄm biedrÄ«bÄm. ParalÄli ir vÄl citi iemesli, varu paskaidrot tikai par tiem, kurus apjÄdzu. ArÄ« tas, ko stÄstu tagad, ir tikai stÄsts nevis absolÅ«ta patiesÄ«ba, tas ir tikai mans viedoklis par notikumiem, atmiÅas, mans ierobežotais redzÄjums no Ŕī punkta par to, kas un kÄ ir bijis.
Lieta, ko aizvien mÄcos, ir ļauties un neiespringt ar saviem plÄniem. Esmu neskaitÄmas reizes pieredzÄjis, ka man ir plÄns, bet dzÄ«ve noliek lietas citÄdi ā un ir jÄatlaiž savi plÄni un jÄpieÅem notiekoÅ”ais.
CilvÄks plÄno, Dievs dara?
JÄ, bet nav jau divu. Dieva prÄts ir mans prÄts. Dievam nav citu roku kÄ tikai manÄjÄs, un Dievam nav cita prÄta kÄ tikai manÄjais, un nav citu acu kÄ tikai manÄjÄs. Vai mÅ«sÄjÄs. Redzu, kÄ dzÄ«ve mani ved vai, citiem vÄrdiem, dzÄ«ve vienkÄrÅ”i notiek.
KÄ radÄs ApzinÄtÄ«bas un Miera prakse? Bija kÄds Ä«paÅ”s pagrieziena punkts?
SÄžot laukos zem koka, spontÄni atnÄca doma – ApzinÄtÄ«bas un Miera prakse. SaÄ«sinÄjumÄ AUM – pirmÄ, universÄlÄ skaÅa aum. TÄ, tÄpat kÄ citas lietas, vienkÄrÅ”i atnÄca, nav tÄda viena pagrieziena punkta.
Å obrÄ«d Tu pats praktizÄ, gan arÄ« citiem mÄci apzinÄtÄ«bu. Ko Ä«sti nozÄ«mÄ praktizÄt apzinÄtÄ«bu?
ApzinÄtÄ«bai ir divas sadaļas – viena ir uzmanÄ«bas un prÄta trenÄÅ”ana, otra ir prÄta tikumu kultivÄÅ”ana. Viens no prÄta tikumiem ir pieÅemÅ”ana un atlaiÅ”ana. ArÄ« piedoÅ”ana, pateicÄ«ba, uzticÄÅ”anÄs, ļauÅ”anÄs – tie ir tÄdi prÄta tikumi jeb attieksmes. PÄrsvarÄ ikdienÄ kultivÄjam pretÄjÄs – neuzticÄÅ”anos, neļauÅ”anos, bailes, dusmas, kontrolÄÅ”anu, un tÄs liedz brÄ«vi ļauties dzÄ«ves plÅ«dumam. Lai attieksmes mainÄ«tu, ir vajadzÄ«gs mierÄ«gs un ass prÄts, kas pamana – ahÄ, te mana vecÄ attieksme darbojas. Kad prÄts ir mierÄ«gs, tas cilvÄkam ļoti palÄ«dz, jo ļauj ieraudzÄ«t netikumus. PrÄta nomierinÄÅ”na pati par sevi daļÄji atbrÄ«vo no netikumiem, bet ar to vien nepietiek, vajag arÄ« tikumus kultivÄt.
PraktizÄjot apzinÄtÄ«bu, pienÄk brÄ«dis, kad ir jÄpieÅem ļoti dziļŔ lÄmums uzticÄties dzÄ«vei vai, kÄ citi saka – uzticÄties Dievam. FundamentÄli tas ir viens un tas pats. Tie vÄrdi ir ļoti patiesi, bet interpretÄcijÄs bieži vien mÄdz pielikt klÄt visu ko lieku. Bet tÄ ir fundamentÄla uzticÄÅ”anÄs – Tavs prÄts lai notiek kÄ debesÄ«s, tÄ virs zemes. TÄ dziÄ¼Ä uzticÄÅ”anÄs un ļauÅ”anÄs.
Redzu, ka dzÄ«ve caur visÄdiem sÄnsoļiem un eksperimentiem man palÄ«dz, un tas man patÄ«k. Noder gan datorgrafiÄ·a pieredze, gan arÄ« tas, ka nav sveÅ”a tehniskÄ puse. Pieredze fizikas jomÄ Ä¼auj labÄk saprast ar nozari saistÄ«tus tekstus. TÄdu racionÄlo matemÄtisko, zinÄtnisko domÄÅ”anu kaut kÄdÄ lÄ«menÄ« esmu apguvis un pats arÄ« Zigmunda Freida universitÄtÄ VÄ«nÄ pasniedzis zinÄtniskÄs pÄtniecÄ«bas metodoloÄ£iju. Redzu, ka zinÄtniskais piegÄjiens un prÄts kÄ galvenais tÄ instruments vai zinÄtne kÄ galvenais prÄta pielietojuma lauks, ir ļoti ierobežoti, vienpusÄji un nebÅ«t nevar kalpot par universÄlu rÄ«ku. Ar zinÄtni nav iespÄjams saprast dzÄ«vi. PraktiskÄ lÄ«menÄ«, lai izdgudrotu datoru, telefonu vai uzbÅ«vÄtu Äku, bez zinÄtnes nevar, bet tÄ nav visa dzÄ«ve. MÅ«slaiku cilvÄki domÄ, ka tikai zinÄtne sniegs atbildes uz visiem jautÄjumiem. ManuprÄt, tÄ ir kļūdaina domÄÅ”ana, jo viÅi nelieto to paÅ”u zinÄtnisko piegÄjienu, lai ieraudzÄ«tu zinÄtnes ierobežojumus. KÄ ar zinÄtnisku loÄ£iku var saprast gleznas skaistumu? IndieÅ”u jogs un mistiÄ·is Sadhguru sacÄ«ja, ka ir jÄsaprot, kurÄ vietÄ lietot loÄ£iku. Ja uz jebkuru brÄ«niŔķīgu lietu paskatÄ«simies loÄ£iski, mÄs to iznÄ«cinÄsim. BrÄ«niŔķīgs skaÅdarbs, brÄ«niŔķīga sieviete, brÄ«niŔķīgs Ädiens vai brÄ«niŔķīgs jebkas – tur nav loÄ£ikas. ZinÄtnisku loÄ£iku nevar lietot attiecÄ«bÄ uz brÄ«niŔķīgÄm lietÄm. TÄ ir cita dimensija.
TomÄr cilvÄki mÄÄ£ina saprast dzÄ«vi un sevi, uzdodot jautÄjumus, kÄpÄc notiek tÄ, kÄ notiek…
Tas ir zinÄtniskais prÄts, kas uzdod jautÄjumu, kÄpÄc notiek tas, kas notiek. Ir nosacÄ«ti divas pasaules, kurÄs varam sniegt atbildi uz Å”o jautÄjumu – viena ir fiziskÄ pasaule, otra ir cilvÄciskÄ jeb psiholoÄ£iskÄ. FiziskajÄ pasaulÄ jautÄjumu par cÄloÅiem un sekÄm varam ļoti labi atbildÄt, bet problÄma parÄdÄs brÄ«dÄ«, kad pÄrceļamies uz cilvÄcisko pasauli. Tur atbildes kļūst arvien izplÅ«duÅ”Äkas, neskaidrÄkas un patiesÄ«bÄ arÄ« neticamÄkas. VienkÄrÅ”s piemÄrs – es vÄlos tÄju un palÅ«dzu, lai tu uzliec vÄrÄ«ties Å«deni, bet tu to neizdari. Prasu, kÄpÄc Å«dens ir auksts? Tu atbildi – tÄpÄc, ka es viÅu neuzliku uz uguns. TÄ ir fiziskÄ pasaule, tajÄ nav strÄ«du, viedokļu, diskusiju, ir vienkÄrÅ”i secinÄjumi jeb faktu konstatÄcija – jebkurÅ” Å«dens, neuzlikts uz uguns, bÅ«s auksts. Prasu tÄlÄk – kÄpÄc tu neuzliki? Atbildi – aizmirsu. Å eit ir pÄreja no fiziskÄs pasaules uz psiholoÄ£isko, kura atbild, kÄpÄc notika tÄ, kÄ notika. Tu sniedz loÄ£isku, subjektÄ«vu atbildi, un man ar to var pietikt. JautÄjums, vai tÄ ko paskaidro pÄc bÅ«tÄ«bas? Nepaskaidro. TÄpÄc lÅ«dzu paskaidrojumu un prasu treÅ”o jautÄjumu – kÄpÄc tu aizmirsi, mÄs taÄu bijÄm sarunÄjuÅ”i? Tad tu nÄc klajÄ ar savu stÄstu par kaut ko. PiemÄram, tÄpÄc, ka iekriti televizorÄ, tÄpÄc, ka piezvanÄ«ja telefons, tÄpÄc, ka biji apvainojusies uz mani par pagÄjuÅ”o reizi, kad es tev neuztaisÄ«ju tÄju. IedomÄjies, cik ir atbilžu variantu uz Å”o jautÄjumu! CilvÄkam ir jÄbÅ«t ļoti apzinÄtam, lai viÅÅ” varÄtu sniegt kaut cik jÄdzÄ«gu atbildi. Bet jebkurÄ gadÄ«jumÄ paliek jautÄjums, vai sniegtÄ atbilde ir patieÅ”Äm galÄjÄ.
PsiholoÄ£iskajÄ pasaulÄ galÄjas atbildes nav iespÄjamas?
Tur jau tÄ lieta – tikko ieejam cilvÄciskÄs motivÄcijas jomÄ, kur jÄrod atbildes, kÄpÄc kÄds kaut ko dara vai nedara, atbildes kļūst nelietojamas, tÄs ir iespÄjamas tikai nosacÄ«tÄ«bas lÄ«menÄ«. Varu apstÄties pie tÄ, ka āaizmirsiā un teikt – labi, nÄkoÅ”reiz neaizmirsti! PÄc bÅ«tÄ«bas atbilde pati par sevi neko nepaskaidro, es vienkÄrÅ”i apstÄjos brÄ«dÄ«, kad liekas – pietiek. Bet, vai kaut ko esmu patieÅ”Äm sapratis? Å ai ziÅÄ, kad cilvÄki grib saprast kaut ko par sevi, tur neko nevar saprast. Paskaties, kÄpÄc man radÄs ideja, ka gribu kļūt par konduktoru! TÄpÄc, ka ieraudzÄ«ju standziÅas. Bet, kÄpÄc tÄs standziÅas mani uzrunÄja? Nav atbildes. Es varu pateikt, ka mani uzrunÄja standziÅas, un tu teiksi – Ä, skaidrs. Bet, vai tas kaut ko paskaidro? KÄpÄc viena glezna uzrunÄ, otra neuzrunÄ, viens cilvÄks uzrunÄ, otrs neuzrunÄ, viena sieviete Å”obrÄ«d uzrunÄ, bet agrÄk neuzrunÄja vai agrÄk neuzrunÄja, bet tagad sÄk uzrunÄt? KÄpÄc tÄ notiek, kurÅ” to var pateikt? ManuprÄt, tur nav atbildes. Mans lielÄkais prieks un lieta, ko esmu iemÄcÄ«jies un turpinu mÄcÄ«ties, ir atslÄbt par Å”o – kÄpÄc notiek tÄ, kÄ notiek.
Kas ir pamatÄ veiksmÄ«gÄm savstarpÄjÄm attiecÄ«bÄm?
Nevajag fokusÄties uz attiecÄ«bÄm, bet domÄt par sevi – par to, kÄ es reaÄ£Äju uz lietÄm. VienÄ«gais, kas nosaka, vai esmu vai neesmu laimÄ«gs, ir mana reakcija. Mana atbildÄ«ba ir rÅ«pÄties par to, lai bÅ«tu laimÄ«gs. Ja man ko pasaka vai izdara, tad es rÅ«pÄjos par to, lai neapvainotos, un tas ir mans ieguldÄ«jums attiecÄ«bÄs – tikt ar sevi, savÄm interpretÄcijÄm un iekÅ”Äjo pasauli galÄ.
Ä»oti bieži gribam tikt galÄ ar to, kas notiek iekÅ”pusÄ, mainot Ärpusi – man nepatÄ«k tas, ko saki, tÄpÄc es tevi kaut kÄ izolÄÅ”u vai transformÄÅ”u, lai tu nesaki to, ko man nepatÄ«k dzirdÄt. CilvÄki slinko, nestrÄdÄ ar savu iekÅ”Äjo pasauli, jo uz Ärpusi ir vieglÄk – tur var novelt atbildÄ«bu.
IekÅ”pusÄ neviens nevar palÄ«dzÄt, tur paÅ”am ar saviem tarakÄniem ir jÄtiek galÄ. Ierasti mÄs tiem ļaujam dzÄ«vot un piekÄrtojam Ärpasauli, lai tarakÄniem nebÅ«tu iebildumu. Kaut kÄdÄ mÄrÄ tas darbojas, bet lÄ«dz vienai robežai. FiziskajÄ pasaulÄ strÄdÄ – gribu, lai ir silts Å«dens, uzlieku to uz uguns, un tas ir silts. PsiholoÄ£iskajÄ pasaulÄ fundamentÄlais risinÄjums vienmÄr ir iekÅ”pusÄ.
KÄ iemÄcÄ«ties tikt galÄ ar iekÅ”ÄjÄm attieksmÄm?
PirmkÄrt, apzinÄtÄ«ba un atvÄrtÄ«ba paskatÄ«ties uz lietÄm mazliet citÄdi. TrÅ«kuma ideja ir tikai doma, kurai esam noticÄjuÅ”i. Viens no apzinÄtÄ«ba prakses secinÄjumiem ir – netici savÄm domÄm, jo domas nav realitÄte.Ā Tas, kam noticam, ļoti, ļoti spÄcÄ«gi iespaido mÅ«su dzÄ«vi. NepiecieÅ”ams saprast, ka ir divas pasaules ā fiziskÄ pasaule, kuru redzam, un ir domu jeb reakciju pasaule, kuru pieredzam. Nav tÄ, ka tas, kas notiek fiziskajÄ pasaulÄ, nosaka mÅ«su domas. Es varu domÄt jebko par jebko un jebkuru lietu vertÄt jebkÄ. BrÄ«dÄ«, kad apzinos Å”o brÄ«vÄ«bu, varu adekvÄti reaÄ£Ät uz situÄciju.
Vai, TavuprÄt, Å”odien cilvÄki mazÄk slinko un velta vairÄk laiku darbam ar sevi?
Esmu ļoti uzmanÄ«gs, runÄjot par kÄdÄm globÄlÄm tendencÄm. MÄs dzÄ«vojam savos informÄcijas burbuļos un pat nezinÄm, kas notiek blakus. PiemÄram, man bija liels pÄrsteigums, kad uzzinÄju, ka, pÄc Valsts IeÅÄmumu Dienesta datiem par alkohola apriti 2017. gadÄ Latvijas patÄrÄtÄju vidÅ«, vispopulÄrÄkais alkoholiskais dzÄriens ir koteilis CÄsu Džons. KÄds cits, piemÄram, es dzÄ«vo savÄ informÄcijas burbulÄ«, kur Å”o pat neuzskata par dzÄrienu un, ieejot veikalÄ, nepamana un neapsver jebkÄdÄ situÄcijÄ to iegÄdÄties. Es pamanu konjakus, vÄ«nus, zinu, ka ir Å”Åabis, vÄl kÄdi dzÄrieni – tie manÄ redzeslokÄ eksistÄ, bet ir arÄ« alus divlitru pudelÄs, par kuru es neko nezinu, un izrÄdÄs, ka eksistÄ arÄ« tÄds kokteilis CÄsu Džons, kas ir pÄrdotÄkais alkoholiskais dzÄriens LatvijÄ. Å is piemÄrs rÄda, cik dažÄdi esam informÄti par to, kas pasaulÄ notiek. Apgalvojot, ka pasaulÄ kaut kas notiek tÄ vai savÄdÄk, jÄbÅ«t ļoti uzmanÄ«giem un jÄapzinÄs, ka katram ir sava informatÄ«vÄ telpa – politiÄ·iem sava, masu mediju patÄrÄtÄjiem sava. Katrs dzÄ«vojam savos burbuļos. Kontakts ar pasauli Ärpus burbuļa ir ÄrkÄrtÄ«gi maziÅÅ” – mÄs pat neapjauÅ”am, ka cilvÄki staigÄ pa tÄm paÅ”Äm ielÄm, iepÄrkas tajos paÅ”os veikalos, brauc vienÄ trolejbusÄ, bet dzÄ«vo pilnÄ«gi citÄs pasaulÄs. FiziskÄ lÄ«menÄ« tÄs satiekas bez problÄmÄm – deg sarkanais, apstÄjamies, iedegas zaļais, abi ejam. FiziskÄ pasaulÄ mÄs esam blakus, ne-fiziskÄ Ä¼oti grÅ«ti, ļoti reti un ar lielu Å”oku – kÄ manÄ gadÄ«jumÄ ar kokteili CÄsu Džons.
KÄ Tu teiktu, kas ir DzÄ«ves VirzÄ«tÄjspÄks?
Tavs jautÄjums arÄ« nÄk no tÄdas zinÄtniskas puses. Ja kaut kas virzÄs, tÄtad ir spÄks, kas virza – tas ir zinÄtnisks piegÄjiens. PiemÄram, iedomÄjies automaŔīnu – tai ir riteÅi, stÅ«re, bagÄžnieks – tie to nevirza, bet kas virza? Teiksi – dzinÄjs. Labi, dzinÄjs virza. Bet, kas virza dzinÄju? Labi, degviela. Kas ir degvielÄ? DegvielÄ ir molekulas. Kas ir molekulas, kas notiek procesÄ? Tur notiek iekÅ”dedzes process – tÄtad tas ir tas, kas virza automaŔīnu uz priekÅ”u. Intelekts visu Ŕķeļ gabalos. Lietojam vÄrdu salikumu ass prÄts, un tieÅ”Äm prÄts ir kÄ ass nazis, kÄ skalpelis, ar kuru dala sastÄvdaļÄs – nevis viena vesela maŔīna, bet maŔīna, kas sastÄv no daudz dažÄdÄm sastÄvdaļÄm – gan bÅ«tiskÄm, gan nebÅ«tiskÄm. RiteÅi, stÅ«re, bagÄžnieks nav bÅ«tiski, lai runÄtu par virzÄ«tÄjspÄku, bet bez dzinÄja nekas nenotiks, automaŔīna viennozÄ«mÄ«gi nevirzÄ«sies. SaŔķeļot un sakot, ka ir dzÄ«ve un ir tÄs virzÄ«tÄjspÄks, tu no visas dzÄ«ves izdali kaut kÄdu mazu gabaliÅu laukÄ. Es to tÄ neredzu. DzÄ«ves virzÄ«tÄjspÄks ir pati dzÄ«ve, nav atseviŔķas daļas, kas to virza. Tai paÅ”Ä laikÄ var izveidot kÄdus modeļus un mÄÄ£inÄt definÄt, kas virza.
KÄdi varÄtu bÅ«t DzÄ«ves VirzÄ«tÄjspÄka modeļi?
Es teiktu, ka viens no negatÄ«vajiem virzÄ«tÄjspÄkiem ir nepilnÄ«bas sajÅ«ta. JÅ«tos nepilnÄ«gs, gribu kļūt pilnÄ«gs, tÄpÄc eju pilnveidoties ā mÄcÄ«ties, uzzinÄt, pilnveidoties fiziski, personiski, intelektuÄli, garÄ«gi, un tas nodroÅ”ina virzÄ«bu. KÄpÄc tÄ Å”Ä·iet? TÄpÄc, ka man ir iestÄstÄ«juÅ”i, ka vÄl neesmu gatavs, ka vajag vÄl sagatavoties – vajag augstÄku izglÄ«tÄ«bu, sertifikÄtu, nezin, cik kilogramus vai centimetrus, vajag vÄl Äakras patÄ«rÄ«t vai ko citu un jebkÄdÄ jomÄ. Visas, ko nosaucu, ir tikai dekorÄcijas, process ir viens un tas pats – cilvÄks jÅ«tas nepilnÄ«gs un vÄlas sasniegt pilnÄ«bu. Bet pilnÄ«ba ir tikai ideja, kurai esam noticÄjuÅ”i, ideja, kura nav patiesa, jo pilnÄ«gi esam jau paÅ”Ä sÄkumÄ. BÄrns piedzimst pilnÄ«gs un tÄds ir visu laiku. ViÅÅ” ir pabeigts, bet ne tÄdÄ nozÄ«mÄ, ka sastindzis. Pabeigts tÄdÄ ziÅÄ, ka ir vesels, piepildÄ«ts, pietiekams.
Cita izpausme nepilnÄ«bas sajÅ«tai ir iekÄre ā ļoti skaista un erotiska forma.
Liekas, cik skaisti ir iekÄrot, bet problÄma ir, ka tÄ dara prÄtu nemierÄ«gu un attÄlina no laimes sajÅ«tas. Ja gribam mieru, laimi un harmoniju, tad, manuprÄt, vienÄ«gais veids, kÄ to sasniegt, ir nomierinÄt prÄtu. JautÄjums, ko cilvÄks vÄrtÄ augstÄk – to saldumiÅu, uzbudinÄjumu un visu, kas tam seko, vai mieru un iekÅ”Äju lÄ«dzsvaru.
Ja cilvÄks grib izbaudÄ«t, tad vajag iekÄrot – tas jau nav nekas slikts! Tikai iekÄre nekur neved, tÄ virzÄs pa riÅÄ·i – gribu – dabÅ«ju – gribu – dabÅ«ju, un tÄ visu laiku. Tas ir nebeidzamais stÄsts.
RunÄjot par pozitÄ«vajiem dzÄ«ves virzÄ«tÄjspÄkiem, redzu, ka tie ir divi.Ā Pirmais āĀ visi vÄlas bÅ«t laimÄ«gi. CilvÄkiem atŔķiras idejas par to, kÄ tieÅ”i var sasniegt laimi un kas tam nepiecieÅ”ams, betā¦Ā vÄlme bÅ«t laimÄ«giem piemÄ«t mums visiem. VienkÄrÅ”ÄkajÄ lÄ«menÄ« Ŕī vÄlme izpaužas kÄ ā justies labi, tÄpÄc tiecamies pÄc tÄ, kas rada labo sajÅ«tu. Vairums cilvÄku pie tÄ arÄ« paliek ā tiecoties pÄc lietÄm, pieredzÄm, cilvÄkiem, kuri rada labu sajÅ«tu. Å Ä« tiekÅ”anÄs rada motivÄciju strÄdÄt, sasniegt, paveikt – ja vÄlies, to var uzskatÄ«t arÄ« par dzÄ«ves virzÄ«tÄjspÄku. Bet daļa cilvÄku, ievÄrojot, ka lietas, cilvÄki, situÄcijas nav tÄs, kas var sniegt paliekoÅ”u laimes sajÅ«tu, vÄlas meklÄt dziļÄk, un meklÄjums vÄrÅ”as sevÄ« – iekÅ”up. Tur, kur ir avots nepÄrejoÅ”ai laimei, kur tas vienmÄr ir bijis un pacietÄ«gi gaidÄ«jis, Ā kad reiz beigsim meklÄt ÄrpusÄ un vÄrsÄ«sim savu skatu iekÅ”up.Ā SavukÄrt, otrs āĀ cilvÄki vÄlas bÅ«t brÄ«vi. Kaut kas mÅ«sos visos ir tÄds, ka jÅ«tamies slikti tad, kad esam ierobežoti, un vÄlamies pÄrvarÄt ierobežojumus ā fiziskos, kÄ pÄrvietoÅ”anÄs brÄ«vÄ«ba, finansiÄlos, psiholoÄ£iskos, kÄ vÄrda brÄ«vÄ«ba, zinÄÅ”anu, kÄ zinÄtniskÄ izpÄte un izglÄ«tÄ«ba. VÄlamies izdarÄ«t tÄ, lai varÄtu darÄ«t vairÄk, lai bÅ«tu neierobežoti. TieÅ”i tÄpÄc atÅemt brÄ«vÄ«bu, piemÄram, ielikt cietumÄ ir sods.Ā Bet Å”eit ir ÄÄ·is ā fiziskÄs pasaules ierobežojumi ir skaidri redzami, un to pÄrvarÄÅ”ana ir tehnikas jautÄjums, tomÄr tie nav vienÄ«gie. Mums ir ļoti daudz psiholoÄ£isku ierobežojumu āĀ bailes, kauns, domas un iedomas, uzskati par labo, pareizo, atļauto, uzskati, kas mums nepalÄ«dz bÅ«t brÄ«viem un laimÄ«giem. ApzinÄtÄ«bas prakse var palÄ«dzÄt atbrÄ«voties arÄ« no Å”iem ierobežojumiem āĀ no uzskatiem, kuri mÅ«s patur domu nebrÄ«vÄ.
VÄl varam raudzÄ«ties uz dzÄ«ves virzÄ«tÄjspÄku arÄ«, uzdodot jautÄjumu – kÄpÄc esmu piedzimis un esmu tÄds, kÄds esmu? Ja ticam idejai, ka pasaulÄ nekas nenotiek nejauÅ”i, tad ir iemesls, kÄpÄc esmu tieÅ”i tÄds, kÄds esmu. Ja es esmu Å”Äds, tad ir kÄda lieta, vieta, uzdevums, misija, kurai tieÅ”i es esmu vispiemÄrotÄkais cilvÄks, jo tikai es varu to izdarÄ«t, vai tu esi vispiemÄrotÄkais cilvÄks, jo tikai tev piemÄ«t konkrÄts talants, redzÄjums, sapratne, izpratne, attieksme, interese. Visa dzÄ«ve – bÄrnÄ«bas pieredze, attiecÄ«bu, skolas, draugu pieredze, drÄmas, kritumi un kÄpumi, tuvinieki, vecÄki – viss tevi gatavo, dod nepiecieÅ”amo fonu, lai tu varÄtu cilvÄcei, pasaulei, dzÄ«vei pienest attiecÄ«go lietu. ManuprÄt, aicinÄjums nav trÅ«kuma piepildÄ«jums. TajÄ nav sajÅ«tas – man trÅ«kst un vajag. CilvÄks vienkÄrÅ”i izjÅ«tu milzÄ«gu prieku, laimi, piepildÄ«jumu tad, kad var sniegt to, kas viÅÅ” ir.
TÄ bÅ«tu cilvÄka esence?
Nezinu, ko tu domÄ ar vÄrdiem cilvÄka esence. Angliski lieto vÄrdu callingĀ (aicinÄjums). To sauc arÄ« par dzÄ«ves jÄgu vai misiju. Ja dzÄ«vÄ esi savÄ vietÄ, tad iestÄjas harmoniska piepildÄ«juma sajÅ«ta, un tÄ ir tÄda pilnÄ«ga, gribas teikt, dieviŔķa sajÅ«ta. Es to piedzÄ«voju brÄ«dÄ«, kad kÄds cilvÄks kaut ko apjÄdz, kad viÅÅ” ierauga vairÄk, piedzÄ«vo sava veida atklÄsmi. Man nav svarÄ«gi, ka tieÅ”i es to esmu paveicis. SvarÄ«gi ir, ka tas notiek. Pat, ja redzu, ka otrs cilvÄks skaidro treÅ”ajam un tam ir rezultÄts, izjÅ«tu tÄdu paÅ”u kaifu it kÄ skaidrojis bÅ«tu es pats. DomÄju, ka tÄpÄc skolÄ skaidroju klasesbiedriem kubu ŔķÄlumus, tÄpÄc izvÄlÄjos psihologa profesiju. Å obrÄ«d es to piedzÄ«voju arÄ« savÄs lekcijÄs, skaidrojot cilvÄkiem viÅus interesÄjoÅ”as lietas.
Vai varÄtu teikt, ka Tavs DzÄ«ves VirzÄ«tÄjspÄks ir palÄ«dzÄt paplaÅ”inÄt izpratnes horizontus?Ā
JÄ, skaidrot un palÄ«dzÄt. PedagoÄ£ijas un psiholoÄ£ijas pamatÄ ir palÄ«dzoÅ”o profesiju skaistÄ, bet ļoti viegli pÄrprotamÄ tendence glÄbt pasauli. TÄ ir tÄda Ŕķietami ļoti cÄla vÄlme, bet tÄ var ÄrkÄrtÄ«gi viegli aizvest neceļos. Pasaulei nav nekÄdas vainas, un to nevajag glÄbt. LaimÄ«gÄ kÄrtÄ redzu, ka mana motivÄcija glÄbt ir stipri mazinÄjusies. AtseviŔķiem cilvÄkiem ir iespÄjams palÄ«dzÄt, ja viÅi paÅ”i to vÄlas – varu piedÄvÄt metodes un zinÄÅ”anas, kas konkrÄtÄ situÄcijÄ spÄj palÄ«dzÄt un dot kÄdas atbildes, kas parÄda Ä«sto virzienu. Ja nevÄlas, arÄ« tas ir pilnÄ«gi ok!
BÅ«t kÄ lukturÄ«tim?
JÄ, bÅ«t kÄ lukturÄ«tim, kÄ bÄkai.