Agnese Aljēna: "Darīšana ir daļa no radīšanas"

Kāds ir Tavas dzīves piedzīvojumu stāsts?

Esmu Rīgas meitene. Dzimusi Rīgā, augusi Rīgā, visu mūžu dzīvojusi Rīgā. Bet es reizē esmu pasaules klejotājs, mēs daudz ceļojam, dodamies garos klaiņojumos kopā ar ģimeni. Sajūtu sevī čigānu asinis, kas esot mūsu dzimtā. Un viena kāja man ir Cēsīs. Dzimtas mājas ir Cēsīs – vietā, kur braucam vasarās. Tās nav manas bērnības mājas, jo māja bija denacionalizēta, dabūjām to atpakaļ, kad gāju vidusskolā. Bet tā vieta… ir kaut kāda maģija. Sakņu un stabilitātes vieta – man pilnīgi noteikti.

Tā Tevi iedvesmo?

Pilnīgi noteikti! Tā ir vieta, kur es nomierinos. Manām meitām, domāju, tā būs bērnības laimīgā zeme. Viņas tur skrien, iet, dara netraucēti savus mazos darbus. Kādreiz prasu, kas ir tas, kas jums patīk Cēsīs. Viņas saka: “Savvaļa.” Tur tiek atļauts darīt visu, ja neskaita omītes iejaukšanos ar jaciņām, džemperiem un tamlīdzīgām lietām.

Savvaļa – ir vārds, kas arī Tevi raksturo?

Gribas to savvaļu, kad neesi piesiets ne laikā, ne telpā –  gribas to sajūtu…

Vai būt savvaļā ir izaicinājums mūsdienu straujajā dzīves ritmā?

Kamēr darbojies sabiedrības modelī pēc tās likumiem, tādā kā centrifūgā griezies. Tiklīdz kādā mirklī sāc kāpt ārā, ir ļoti jāuzmanās, lai neizmet laukā pavisam ar centrbēdzes spēku. Citādi var gadīties, ka attopies tādā nomalē, ka ir par traku. Jāmēģina nobalansēt gan, lai neierauj atpakaļ, gan, lai neizmet ārā pavisam. Tas prasa ļoti lielu spēku. Mans vīrs ir tas, kurš, nosacīti, bet tomēr turas sistēmā iekšā. Mums ir divi bērni. Tas ir realitātes saskares punkts, kas šobrīd liek celties no rīta – esam piesieti skolas grafikam.

Kas ir būtiskākie pagrieziena punkti, kas veidojuši Tavu personību? Kam Tu gribētu pateikties?

Droši vien, cilvēki. Reizēm nevaru saprast, kāpēc es piedzimu Latvijā. Nav skaidrs… Man ir skaidrs, kāpēc es te dzīvoju vēl aizvien.

Kāpēc?

Dēļ cilvēkiem. Tie ir svarīgāki nekā viss pārējais. Par cilvēkiem, kam pateikties, protams, mamma un tētis. Man gadījās piedzimt “puķu bērnu” ģimenē. To saprotu tikai tagad. Tajā laikā visi bija ļoti vienādi, kaut kā dzīvoja, kaut ko nebūt strādāja, audzēja tulpes vai mārrutkus – ko nu katrs, lai bišķīt piepelnītos, bet mani vecāki vienmēr ir bijuši tādi brīvdomātāji.

Tētis ir viens no pirmajiem programmētājiem, līdz ar to esmu uzaugusi starp perfokartēm, vēlāk disketēm un pirmajiem datoriem. Tas man ir palīdzējis nebaidīties no jaunā un nezināmā. Tētis visu balansē ar savu filozofisko skatu uz dzīvi. Kad viņs bija jauns, trenējās karatē, un tam līdzi nāca Austrumu filozofija. Viņš man iemācīja meditācijas tehnikas ļoti agrā vecumā. Maza es zāles tikpat kā nedzēru, man organisms tās neņēma pretī. Tētis lika savu roku man uz pieres un kopā skaļi domājām, veseļojāmies. Tagad saprotu, ka ļoti sen zinu, kas ir meditācija. Viss tika nostādīts tā – tu pats atslābinies, tad savācies un ej uz priekšu. Ar tēti tāda ļoti gara saruna aizsākās tad, kad Universitātē mācījos, ļoti dziļa un filozofiska, un tā mums risinās vēl aizvien. Mamma ir labais gariņš, kurai gribas, lai visiem ir labi – vienmēr kaut ko dot, dalīties. Man bērnībā vienmēr ir teikts un uzsvērts, ka, lai ko es darītu, viņi mani mīlēs tāpat. Tāda tur pa vidu esmu beigās sanākusi.

Dārziņā sāku iet, kad biju ļoti maziņa, laikam pusotra, divu gadu vecumā. Diezgan agri iemācījos, ka ir sabiedrība, un tad esmu es un ģimene, kas drīkst domāt savādāk, tikai to ne vienmēr drīkst parādīt uz āru. To mācu arī saviem bērniem. Viņi ātri sāka uzdot jautājumus par pretrunām, ko novēroja… Sēdēju un domāju, ko man tagad darīt – melot? To tā kā nevajadzētu. Vilku ārā savu skaidrojumu – sabiedrībā ir pieņemts tā, bet vispār var darīt arī savādāk. Par dažādām lietām – gan par runāšanu, gan par domāšanu, visu ko.

Arī opītis man ir ļoti daudz ko devis. Wiser projekts lielā mērā ir viņa nopelns.

Kā radās Wiser projekts?

Trīs paralēlas līnijas. Viena ir fotografēšanas pieredze – esmu fotografējusi daudz un dažādus cilvēkus, bet man ļoti gribējās tieši vecos, ar krunkām, ar dziļo skatienu. Otra ir saistīta ar sabiedrības digitalizēšanos un cilvēcīgu atsvešināšanos. Mēs vairs nemeklējam atbildes sarunās ar pieredzējušiem cilvēkiem, mēs meklējam internetā. Taču internetā saturu rada lielākoties jauni, dzīvi īsti nepieredzējuši cilvēki. Man gribas atgriezties pie gadu tūkstošiem pārbaudītas prakses – vaicāt padomu viedajiem. Un trešā, pati galvenā ir personīgā pieredze ar opīti viņa pēdējā vasarā. Zinājām, ka viņš ir slims, protams, cerējām, bet skaidrs bija, ka iet uz galu. Runājāmies par dažādām lietām, un es lēnām sāku ierakstīt.

Viena frāze, kas nākusi man līdzi dzīvē, ir –  vienīgā lieta, ko vari atstāt aiz sevis, ir mīlestība.

Vectēvs būvēja tiltus, mājas, un es teicu, ka laikam ir forša sajūta, ka aiz tevis paliek tādas lielas lietas, un viņš atbildēja: “Bērniņ, tie tilti ir sen pārbūvēti, tur jau viss ir sabrucis, viss ir savādāk. Tu jau neko materiālu nevari atstāt šajā pasaulē. Vienīgais jēdzīgais, ko var atstāt, tā ir mīlestība.” Tajā mirklī tādas skudriņas izgāja cauri, un es domāju – cik interesanti! Negaidīju ko tādu. Tā jau tas ir – tu mīlestību sevī audzē, kultivē, dalies, viņa vairojas, iet tālāk pasaulē un nekur nepazūd.

Kas ir mīlestība?

Man ir divas meitenes – Rūta un Gerda. Gerdai tagad ir seši ar pusi gadu. Pēdējā pusgada laikā viņa nāca klajā ar mīlestības definīciju: “Tas ir tā, kad ir cilvēks, un viņš ir piesiets gumijā pie tā, ko  ļoti mīl, un gumija visu laiku velk pie tā, ko viņš mīl, lai cik tu arī tālu nebūtu.” Domāju – cik perfekti! Vai ne? Jo tur var būt gan zeme, gan cilvēks, gan marcipāns – jebkas. Nu, velk neredzama gumija!

Par ko Tu sapņoji bērnībā?

Bērnības sapni neatceros, atceros ko sapņoju tīņa gados. Man ir brālis, kas arī ir viena no nozīmīgām figūrām manā dzīvē. Mēs daudz runājam, un, kad ieliec vārdos kaut ko, viss saliekas un sastrukturējas. Viņš bija un ir tāds garo pārdomu biedrs. Prātā epizode – kā tīnīši gājām gar jūru un domājām, ko mēs nākotnē varētu darīt. Viņš teica, ka grib spēlēt mūziku, un šodien to arī dara – komponē, spēlē un ieraksta. Es teicu, ka gribētu rakstīt grāmatu un gleznot. Principā jau nav tālu – tepat vien ir. Bija gan jāiziet visādi līkloči caur banku un caur fotografēšanu.

Vai līkloči daudz devuši?

Protams! Nevienā mirklī nenožēloju to, ka tur biju, jo kaut ko paņemu no katras situācijas.

Atskatoties pagātnē, vai ir kas tāds, par ko domā – tagad darītu savādāk?

Nē, pie tā pieturos – cenšos nenožēlot. Šo man mamma mazai iemācīja, īpaši par lielām lietām – neko nenožēlot. Ja var kaut ko mainīt – maini, jo labāk nožēlot to, ko esi izdarījis nekā neesi izdarījis. Pašsaprotama lieta – pamēģināji, nesanāca, un labi, vismaz zini, ka nesanāk.

Kā Tu nonāci līdz fotogrāfijai?

Tētis fotografēja, līdz ar to kameras mājās bija, vannas istaba ar sarkano gaismu arī bija un daudz bilžu arī. Kad gāju vidusskolā, pie mums atbrauca radi no Amerikas ar milzīgām kamerām. Tad varēju pafotografēt, un man tik ļoti patika. Tāpēc arī piekritu iet uz banku strādāt. Domāju – sapelnīšu ātri naudu, nopirkšu kameru un tīšos, bet paliku tur desmit gadus.

Tu esi pašmacības ceļā tapis vai skolots fotogrāfs?

Uz Maskavu aizbraucu mācīties ļoti intensīvi vienu vasaru – no rīta līdz pat naktij. Brīnumainā kārtā mani no bankas palaida. Pēc tam sapratu – banka ir ļoti labs “sponsors”, un tur ir lieliska klientu bāze, vēl aizvien daži nāk bildēties. Mēdzu pasmieties, ka tāpēc vien to banku vajadzēja, lai izveidotu klientu bāzi. Bet banka bija brīnišķīgs laiks, citiem bija trakie studiju gadi, mums bija banka, komandējumi, bezgalīga ķīvēšanās, vienam otra āzēšana un ballītes. Tāpat ļoti daudz iemācījos par cilvēkiem un biznesu, par domāšanu šeit un Skandināvijā. Sapratu, kā ideja pārvēršas realitātē. Patiesībā ļoti vienkārši – sapnis, tad sasaiste ar realitāti, daži aprēķini un lēmums darīt vai nedarīt. Tālāk tikai darīšana. Tieši tā arī es sāku savu profesionālo fotogrāfa dzīvi. Pasapņoju, parēķināju, nolēmu darīt.

Kad skaties caur objektīvu, kas ir tas, ko Tu redzi?

Visbiežāk to, ka cilvēka  netveramā daļa –  dvēsele, apziņa, mēģina tikt galā ar ķermeni. Fotogrāfija ir tas, ko mēs redzam, tur nav vārdu. Sēdi un skaties, ko viņš mēģina ar savu ķermeni, savu seju izdarīt, ko grib, lai pārējie redz. Kam sanāk, kam nesanāk, kam sanāk briesmīgi.

Sākumā fotografēji bērnus, kā ir ar tiem?

Tie ļoti ātri iemācās pozēt, ļoti. Gads, un viss – viņi pozē. Kādus desmit gadus atpakaļ vēl nē, bet tagad jau visi lieliski zin, ka bilde paliek telefonā. Mācās uztaisīt fotografējamo ģīmi. Šodien, šķiet, visiem ir sajūta, ka tevi visu laiku vēro un vērtē. Tas rada pārliecību, ka nevari būt tik brīvs, jo ir tik daudz kameru visapkārt, un tevi jebkurā mirklī kāds var uzfilmēt. Tas arī ir iemesls, kāpēc vairs negribas fotografēt par naudu.. Cilvēks vairs nesaprot, kur viņš melo citiem, kur melo sev. Tādā melu mākonī dzīvojam… Negribas būt vienam, kas palīdz meliem dzīvot.

Kas ir radošums?

Tam man ir formula: Radošums = [Iedvesma (Pieredze) – (Bloki+Pieņēmumi)]*Darīšana.

Radīšana ir iedvesma, kas nāk no kaut kādas pieredzes, piedzīvojuma, tad ir jāatņem nost visi bloki un visi pieņēmumi un tas viss jāpareizina ar darīšanu. Re, kur ir – darīšana ir daļa no radīšanas. Tā sanāk.

Vai šī ideja bija iekļauta arī Tavā doktora disertācijā?

Nē, šis ir blakus produkts.

Izklausās – lieliska formula!

Jā, tā jau gadiem dzīvoju. Darbojas. Kad, doktora darbu rakstot, sāku pētīt mākslas biznesa pusi, diezgan ātri sapratu – ja neesi neko uzradījis, nekāds bizness nesanāk. Radās jautājums – kā radīt, kā nesadegt, kā būt iedvesmotam? Ļoti ātri nonācu līdz šiem saskaitāmajiem – kas ir tas, kas liek mums radīt. Vajadzēja apskatīties, kas ir radošums, tāpēc saku, ka tas ir blakus produkts.

Kā tapa Biznesa Rūnas?

– Runājot ar radošajiem cilvēkiem, sapratu, ka bizness mākslā darbojas otrādāk. Nedrīkst ļauties tirgus pieprasījumam un vēlmēm, kā tas ir parastā biznesā. Ir vajadzīga ideja, kāda vērtība, pārmaiņas, ko vēlamies ar mākslas darbu panākt. Cilvēki meklē mākslu tāpēc, ka viņiem ir vajadzīgs stimuls domāt, mainīties. Tāpēc māksla nedrīkst “atražot” uzskatus, kas ir populāri un visur pieejami. Lai to visu sasaistītu un sastrukturētu ar naudas pelnīšanu, radās Biznesa Rūnas. Vajadzēja saprast, kā salikt kopā radošo brīvību ar finansiālo neatkarību, jo, lai būtu radoši brīvs, ir vajadzīga kaut kāda finansiālā bāze. Protams, ideāli, ja vari pelnīt naudu ar to, kas neatņem laiku mākslai. Ir ļoti daudz cilvēku, kas pa dienu strādā kaut kur un pēc darba dara kaut ko  saistītu ar mākslu. Ir daži izredzētie, kuriem ir izdevies to visu salikt kopā. Par to gan ir mans doktora darbs, ko droši vien neaizstāvēšu.

Kāpēc neaizstāvēsi?

Nevaru iekļauties akadēmiskos rāmjos. Viss ir akadēmiskās teorijās un publikācijās balstīts, bet man ieteica manas Biznesa Rūnas neiekļaut doktora darbā. Nolēmu “apvainoties”. Es savu darbu kādreiz uzgleznošu un izstādīšu kaut kur publiski, tad jutīšos sabiedrībai atdevusi atpakaļ investēto naudu manā izglītībā.

Kā Tu sāki zīmēt?

Pētot, kā darbojas radošums, tiku līdz blokiem – kā sevi radoši bloķējam. Profesoram Ērikam Maiselam (Eric Maisel), ir tāda metode – paņem divus krēslus, vienā sēž pieaugušais, otrā – kaut kādā laikā atpakaļ apstājies cilvēks “mazais”. Notiek dialogs, kurā pieaugušais runā ar otru – pieaugušais mēģina uzdot jautājumus, “mazais” mēģina atbildēt. Viens no uzvedinošiem jautājumiem ir – ko tu visu mūžu esi gribējis darīt, bet kaut kādu apstākļu dēļ nedari. Pati, praktizējot šo, secināju – gribu zīmēt. Piecu gadu vecumā pārstāju to darīt, jo neizdevās uzzīmēt gulbi – negāja kopā mans redzējums ar to, ko redzēju uz papīra, un nolēmu, ka nezīmēšu. Kad to sapratu četrus gadus atpakaļ, sameklēju skolotāju, reizi nedēļā jau ceturto sezonu kopā ar vēl dažām dāmām mācāmies zīmēt. Tagad ilustrēju grāmatu un jūtos ļoti apmierināta ar savu veikumu. Varbūt tāpēc man to doktora darbu vajadzēja rakstīt… Ne jau grādā ir tā vērtība.

Kā Tev šķiet, Tev izdodas atraisīt “radošo savvaļu” citos?

Tā man saka un pat naudu par to maksā. Nevaru saprast, kā to varētu formulā ielikt un izstāstīt bērniem. Saviem es varu palīdzēt, bet ir tik daudzi, kuru radošumu bloķē apkārt esošie pieaugušie. Ja varētu kādā veidā uzrunāt bērnus pa tiešo, varbūt tas palīdzētu viņos saglabāt dabisko radošumu. Ja vēl par skicēšanu un zīmēšanu, tas ir veids, kā es apstājos.

Tur pazūd laiks?

Tur pazūd viss. Tur pat reizēm es pazūdu.

Paliek tikai zīmēšana?

Nevaru saprast, kas tur paliek – krāsas paliek. Un drausmīgs kaifs!

Kā Tev agrāk  šķita, kam būtu jānotiek, lai Tu justos laimīga? 

Cik sevi atceros, esmu domājusi par to, ka man būs bērni. Noteikti būs, un tad būšu laimīga. Tas man ir. Burvīgs tēvs bērniem. Reizēm pie sevis smejos, ka meklēju tēvu bērniem, nevis vīru.

Kādi bija kritēriji?

Rūpīgs, uzmanīgs, gādīgs – tas viss, protams, arī man noder. Viens no kritērijiem noteikti bija, lai maniem bērniem vecāki dzīvo kopā visu laiku. Ģimenei ir milzīga vērtība. Mani vecāki nav kopā, un man nosacījums, lai maniem bērniem ģimene ir kopā līdz galam. Es meklēju cilvēku, ar kuru man būtu interesanti līdz mūža galam. Pagaidām ir ineresanti. Ik pa laikam iemīlos viņā no jauna. Piemēram, kad lielajai meitai palika seši gadi, mēs viņai uzdāvinājām klavieres. Tad uzzināju, ka patiesībā viņš lieliski spēlē. Sevišķi naktīs, kad esmu jau gandrīz iemigusi un nesaprotu, vai spēlē īstenībā vai sapnī… Nu kā lai neiemīlas? Kopā būsim jau divdesmit gadus.

Kā Jūs uzturat interesi viens par otru?

Mums ikdiena rit ļoti atsevišķi, līdz ar to ir interesanti būt kopā tad, kad esam. Tas nav kvantitatīvs, bet kvalitatīvs laiks. Ir rituāli, kam sekojam. Piemēram, lēnās brokastis brīvdienās. Tā ir svēta lieta. Liela daļa draugu, ja kaut ko plāno brīvdienās, tad rēķinās, ka mēs būsim vēlāk. To visi zina, un neviens mūsu rituālā nejaucas iekšā. Esam sākuši braukt diezgan ilgi projām – ir viens garais ceļojums ziemā, un tad ir daži īsie ceļojumi pa vasaru. Tās pašas Cēsis – tur ir vienkārši rituālu virtene. Tur ir sezonālie rituāli, ikdienišķie rituāli – plašs rituālu loks.

Vai tas nozīmē, ka savstarpējās attiecībās vērtīgi ir saglabāt distanci?

Domāju, jā, jo tajās dienās, kad mums ceļi krustojas ne tā, kā ierasts, ir tā… pag, pag, pag… kas tad te nu būs, mans ritms ir izjaukts. Vēl būtiska lieta, ko esmu pamanījusi pēdējos gados, ir tāda veselīga pasmiešanās vienam par otru un pašiem par sevi. Citreiz var smieties līdz asarām, neviens cits to nesapratīs, tas ir tāds mūsu iekšējais humors. Tādas mazas personīgas lietiņas… Vakar, piemēram, kāpjam mašīnā – nu, pusmūža ļaudis iesvempjas, tā mašīna tā – ufff. Sēžam un diskutējam, kā tad lai tā jēdzīgi iesēžas, jo sanāk iesvempties. Tas, kādā intonācijā un kā to pasakām – to nevar atkārtot. Kādreiz jau paplēšamies arī, bet arī tas vienmēr beidzas ar ķiķināšanu, jo nāk smiekli par situāciju. Protams, kamēr viens ir tajā zemajā punktā – vai nu dusmīgs, vai raudošs, paiet laiks, kamēr dabū sevi vai otru ārā, pēc tam jau ir smieklīgi.

Kas, Tavuprāt, ir pamatā veiksmīgām un laimīgām attiecībām?

Cieņa un mīlestība. Ja ir tikai cieņa un nav mīlestības, tur nekas nesanāk, ja ir tikai mīlestība un nav cieņas, tur arī nekas nesanāk – jābūt abiem diviem. Humors arī vajadzīgs, tas pievelk. Pēdējā laikā domāju – kā to iemācīt bērniem. Te, savukārt, manai krustmātei ir liela loma. Visiem pigoriem lielā mērā kājas aug no viņas. Vienmēr esmu skatījusies un mācījusies, kā tik veselīgi un tik jautri uztvert dzīvi.

Ja dzīvi uztver pārāk nopietni, tad tā arī kļūst pārāk nopietna?

Tāpēc jau to vieglumu vajag, bet visi to nevar. Visforšākais ir, kad vari par sevi izsmieties. Jo, ja kāds cits par tevi smejas, tas nav smieklīgi, bet ja vari visu to vērst nevis par citiem, bet par situāciju un vairāk par sevi, tad ir forši. Ģimenē man agri iemācīja paskatīties uz visām situācijām no malas. Stresa situācijās, kad apzinies, ka tāda ir, mamma vienmēr teica – zini, ka ir jāizdzīvo, teiksim, līdz rītdienas pulkstens pieciem. Ir eksāmens, un tu sakoncentrējies, ka tas ir laika jautājums, tad paliek vieglāk. Zini, ka tiksi cauri, un situācija kaut kā atrisināsies. Kad no malas paskaties, tad ieraugi, cik tas viss ir sirsnīgi, teiksim tā.

Par ko sapņo Tu šajā dzīves posmā? 

Gribas izkāpt vēl vairāk ārā no tā skrējiena, vēl bišķīt. Es teicu par bērniem – tie man ir. Tagad vajag, lai bērni ir laimīgi. Tas nav viegls uzdevums, tas ir izaicinājums, riktīgs challenge. Bet es jau neesmu tikai māte, ir vēl arī citas sadaļas. Man vajag neatkarību – visāda veida – politisku, materiālu, iespēju izteikties. Vajag, lai mani mīl. Stabilitāti, jo tad, kad nav kaut kas no visa iepriekš minētā, tad visi resursi tiek novirzīti, lai risinātu šos jautājumus, un nav brīvības izpausties. Tu nevari neko darīt un radīt, ja apkārt plosās vētras.

Ja Tev būtu iespēja satikt sevi pēc izvēles dažādos vecuma posmos, kādu padomu vai atbalstu kurā vecumā vai situācijā Tu gribētu sev sniegt?

Šad un tad liekas, ka tas, ko daru ir bezgala bezjēdzīgs. Pēc tam paiet kāds laiks, un saprotu jēgu, kāpēc visam tā vajadzēja būt.

Ir jau visādi kreņķi, bet esmu lutināta, man daudz kas gājis garām. Netiku Stokholmas skolā, toreiz tas bija tāds pārdzīvojums. Kā tagad atceros, kā to vēstuli saņēmu – gājām uz operu, un mammai tā bija līdzi. Tā arī nopinkšķēju visu operu – nu, kukū! Tagad domāju – cik labi, ka tur netiku, jo dzīve sagrozījās savādāk. Ja tur tiktu, tad nestrādātu bankā, bet tieši bankā satiku savu vīru.

Kas ir laime?

Kad pats jūties labi, saskaņā ar apkārtējo pasauli, vari dot, vari ņemt, ir, ko dot, ir, ko ņemt. Visticamāk, tas ir rezultāts tam, kā iekārto savu dzīvi – savu domāšanu, savu ikdienu, un beigās esi laimīgs.

Kas ir cilvēka esence?

Jāizstāsta kaut kas, citādi nevarēšu tālāk parunāt. Vakar apraudājos pie Džo Dasēna (Joe Dassin). Tā ir mūzika, ko vecāki klausījās, kad biju maziņa. Pēkšņi atcerējos, un likās, ak, kungs, tas taču bija tik sen. Tieši par mammu – toreiz viņa bija stipri jaunāka nekā es tagad. Domāju, kā viņa savu dzīvi bija iedomājusies toreiz un  kā viss veidojās realitātē. Liekas, paies vēl kaut kādi divdesmit gadi, un tieši tāpat droši vien mani bērni sēdēs un domās – man ir sanācis vai nesanācis.  Par esenci – man tas ir par dzīves piepildījumu. Ir uzskats – kad cilvēks piedzimst, ir pavasaris, tad vasaras pilnbrieds, rudens un, kad nomirst, ir ziema. Man šķiet, ka dzīvojam cauri daudzām sezonām, un ir jānomirst ik pa laikam. Ir tik grūti, bet zini, ka būs pavasaris, un būs labi, ka atkal plauks, un būs forši. Tā arī ģimenē – ir viena ģimene ar vecākiem, tad otra ar vīru un bērniem, būs nākamā, mums divatā un mazbērniem perifērijā. Tāpat ar skolām – kaut ko sāc, kaut ko pabeidz. Ir jāļauj nomirt tam iepriekšējam, ziemai ir jābūt. Besī ārā garie, tumšie vakari, bet ir jānomirst un jādod vieta  jaunajam “es”. Katrs dzīves ritumu kaut kā savādāk iztulko. Nesen sapazinos ar mākslinieku no Indonēzijas. Viņiem nav gadalaiku kā tādu. Kā tad lai viņš saprot, kā tas ir? Viņš dzīvo pēc citiem likumiem un skaidro savādāk. Man ir gadalaiki, nezinu, kāpēc. Laikam tāpēc, ka ziema nepatīk, bet bez ziemas nav pavasara, kas man savukārt ļoti patīk.

Kas Tev palīdz pārdzīvot ziemas?

Bērni, vīrs, draugi. Apstāšanās. Arī apziņa, ka nav variantu – nāks pavasaris.

Kas ir Tavs Dzīves Virzītājspēks?

Spēja radīt. Kad vakarā nevari iemigt, cik daudz dažādas idejas galvā. No rīta viss ir daudz savādāk, tāpēc bieži pavadu naktis, realizējot kaut daļu no savām iecerēm. Un vēl mans virzītājspēks ir apziņa, ka es mācos. Mana mantra ir “mācīties”. Mācos būt māte, sieva, meita, cilvēks, fotogrāfs. Uzreiz ir tik viegli, jo es taču tikai mācos, es drīkstu kļūdīties, man nav jābūt perfektai.

Cilvēks nevar būt pabeigts, atrodas mūžīgā mācību ceļā…

Tieši tā – mūžīgā mācību ceļā!

Kuras vērtības, Tavuprāt, mūsu sabiedrībā būtu jāatīsta?

Liekas, esam šausmīgi egoistiska sabiedrība. Varētu no materiālisma izkāpt ārā. Es ilgi dzīvoju tādā rožainā, uzpūstā patriotismā, kurš man nesen sabruka. Tad ir jāpasēž un jāpadomā, kā sadzīvot ar to, jāpaskatās, kā ir apkārt. Tad pēkšņi ieraugi to, ko neesi pirms tam redzējis. Nevaru izturēt mantrausību mūsu sabiedrībā – man, man, man, rauš un rauš, naudu, mantu, slavu, varu un atstāj aiz sevis kalnu ar visāda veida atkritumiem, gan materiāliem, gan emocionāliem. Kādam tie ir jāsavāc. Kas savāc? Bērni. Tad brīnāmies, ka tie vispār negrib iet uz skolu, komunicēt, ir alerģiski, hiperaktīvi, sirgst ar uzmanības deficītu… Visas mūsu sabiedrības negācijas satiekas mūsu bērnos un tālāk skolā. Viņi ir kondensēts sabiedrības spogulis. Un nav brīnums, ka mazas it kā rāmas meitenītes sāk žņaugt viena otru. Tā ir mūsu pieaugušo slēptā vēlme – nožņaugt apkartējos. Tikai skolā tas notiek īstenībā. Tā ir sniega bumba – bērni atnāk mājās, uzkurina vecākus, tie savukārt vēl trakāk iegriežas, un tā tas veļas. Varētu tak visi izkāpt no tā laukā – vienoties, ka vairāk šitā nedarīsim, mācīsimies saprast viens otru, pieņemt, mācīsimies ļaut būt dažādiem.

Vai savstarpējas cieņas paušana varētu palīdzēt?

Cieņa vispār mums ir kritiskā līmenī… Ja mīlestību vēl kaut kā piekopj, tad savstarpēja cieņa…

Tā būtu prasme, kas mums kā sabiedrībai būtu jāapgūst?

Domāju, jā! Padomāšu… Sabiedrība – ko viņa dara? No sākuma visus ķiparus – bērnus un brīvdomātājus sasēdina iekšā sociuma piramīdā (kur augšā sabiedrības krējums, vidū vidusslānis un apakšā daudzi pārējie) un saka – tev būs būt līdzīgam. Ar to nav gana, ka visi tiek padarīti līdzīgi. Pēc tam saka – tev būs būt labākajam, tev būs darīt to, tev būs darīt vēl visu ko, tev būs kāpt uz augšu piramīdā.

Tā iemācāmies viens otru pazemot. Cīnāmies, cīnāmies, nonākam piramīdas augšpusē un saprotam – ui, neviens mūs nemīl, jo savā ceļā esam tik daudzus pazemojuši, ka neviens nav palicis, kurš varētu mīlēt.

Varbūt izliekas, ka mīl tie, kuriem no tevis kaut ko vajag, jo esi kaut kur ticis tajā visā. Kā no tā izvairīties, ka tev jābūt labākajam? Latvijā liels kritērijs ir nauda, jo tas ir tas, ko var saskaitīt – tev kontā tik, tātad tu esi labs. Varbūt ne īsti tīrs, to jau visi saprot, bet esi vinnējis naudas spēlē. Bet mēs slikti jūtamies. Jebkurā punktā slikti – piramīdas apakšā  slikti jūties, jo esi pēdējais, vidū slikti jūties, jo vēl neesi pirmais, bet jau esi uzkāpis uz galvas kādam citam. Beigās tu slikti jūties, jo it kā jau viss ir, bet paskaties, cik daudzus pa ceļam esi nogalinājis. Lai izietu ārā no tās pārākuma vai mazvērtības sajūtas, ir jāizkāpj no piramīdas un jāiet savs ceļš. Mirklī, kad izkāp ārā, tu sāc ieraudzīt pārējos, kuri arī iet savu ceļu. Es tik tiešām ļoti novērtēju cilvēkus, ko es agrāk tā kā īsti nesapratu, nepamanīju, jo viņi bija ārpusē.

Kas jāpatur prātā, meklējot Dzīves Virzītājspēku?

Nav tādas receptes, kas der visiem – ir mana, tava recepte, ir kristiešu recepte, ir budistu recepte, ir Voque recepte, ir Cosmopolitan recepte, ir simtiem citas receptes. Katrs esam tāds neapstrādāts kristāls, kuram ir tik daudz šķautņu, ka nav divu vienādu. Nevari paņemt gatavu recepti, ir jāpaņem no viena, no otra, no trešā, no piektā, no divdesmitā, un tad jāuztaisa savējā. Nopulē šķautnīti, bet visu varbūt nemaz nevajag – pusi nopulē, otru pusi atstāj tādu raupju. Kombinē no visa pa bišķim. Esmu kristīta, uz palodzes stāv Buda, un esmu pagāns, man patīk ķeltu raksti – viss kaut kas man patīk. Mikslis.

Kas ir skaists?

Skaists ir tas, kas patiess, īsts un vizuāli harmonisks.