Jaunākais raksts

Jurģis Šķilters:"Apjēgt, kura veseluma daļas esam"

Kas ir skaists?

Domāju, ka skaistums nav īsti verbalizējama lieta. Ar ko atšķiras māksla no mākslas kritikas? Mums patīk kāds mākslas darbs, bet atbildēt, kāpēc, nevaram. Savukārt, kritiķi skaidro – redz, tas ir tāpēc, ka tur ir līdzsvars, harmonisks krāsu salikums un tamlīdzīgi. Vai tas ir vai nav harmonisks un vai tāpēc mums patīk vai nē – tas ir interesants jautājums. Visticamāk, mākslas ekspertiem ir cita izpratne par harmoniju, krāsu preferencēm un skaistumu, nekā tas ir eksperimentālajā pētniecībā.

Gadu tūkstošiem valda aizspriedums, ka skaistumu nevar eksperimentāli pētīt. Kādas muļķības – protams, var! Varam pētīt harmonijas izjūtu, vienkārši jāizgudro precīzas mērījumu skalas, un liela daļa no tām šobrīd jau ir izgudrotas, un arī pētījumi notiek.

Jautājumu, kas ir skaistums, ir grūti atbildēt, jo, ja mums kas patīk, tad tas ir kāda iemesla dēļ, kuru…

Iepriekšējais raksts

Ansis Jurģis Stabingis:"Atslābt par šo…"

Kas, Tavuprāt, ir pieaugšana?

Vārdam pieaugšana ir divas nozīmes. Viena ir fizioloģiskais vecums, kas ir tīri bioloģisks faktors. Mēs piedzimstam, esam mazi zīdainīši, tad izaugam lielāki, paliekam vecāki un beigās nomirstam. Otra nozīme ir nobriešana jeb attīstība, kas nav saistīta ar fizisko augšanu. Tā var notikt un var nenotikt. Ir mazi bērni, kas ir ļoti pieauguši, un ir pieaugušie, kas nebūt tādi nav. Ne visiem gribas izaugt lieliem un būt pieaugušiem. Nesen lasīju bērniem Astrīdas Lindgrēnas stāstu “Pepija Garzeķe”, kura noslēgumā Pepija nolemj, ka negrib pieaugt. Katrā vecuma posmā ir kādi labumi un ierobežojumi. Bērni priecājas par to, ka nav jāuzņemas atbildība. Viņi var spēlēties, iztēloties, dzīvot fantāziju pasaulē, un tas ir legāli. Turpretī pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība – jārūpējas par mājām, darbu, jāpelna nauda un jādara sazin kas – visi tie pienākumi. Kad bērni to apjēdz, saprot, ka negrib būt pieauguši, jo aizraujošāk ir turpināt fantazēt un rotaļāties. Tas ir viens aspekts, kāpēc mēdzam teikt, ka negribam pieaugt. Domāju, ka mazam bērnam, esot dabīgā stāvoklī, nav svarīgs jautājums par pieaugšanu, bet, nonākot saskarsmē ar lielajiem, tie viņam iemāca vienu fundamentālu lietu – tu vēl nevari, jo esi mazs. Tas ir otrs aspekts, kāpēc tomēr gribam pieaugt. Bērniem iestāstām ideju, ka viņi ir mazi, nevarīgi, kaut kā negatavi, nepilnīgi un nenopietni. Rezultātā cilvēkā iesakņojas doma – gribu pieaugt, varēt, jo, kad būšu liels, tad varēšu. Vēlme pieaugt ir sava veida tiekšanās pēc brīvības. Bērna acīm pieaugušā statusā ir šķietami vairāk brīvības. Tāpēc arī gribam pieaugt, jo vēlamies nebūt ierobežoti, vēlamies būt brīvi.